"Mācītspēka" skolotāja Jūlija Šķestere: "Izaicinājumi mani uzlādē!”

Ar grādu komunikācijas zinātnē

Vēlmi kļūt par skolotāju Jūlija apzinājās, jau studējot komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē, taču bakalaura studijas ar darba vidē balstītājām studijām “Mācītspēks” nebija iespējams apvienot. Pēc bakalaura grāda iegūšanas viņa sākotnēji plānoja strādāt savā profesijā, taču darbs uzņēmumā, apmācot jaunos darbiniekus gan individuāli, gan grupās, aizrāva un motivēja tomēr izvēlēties skolotāja profesiju.

“Izvēloties skolotāja profesiju, man bija svarīgs atalgojums. Es meklēju darbu, kas ir labi apmaksāts. Ģimenei ir svarīgs mans pienesums. Bet arī pašizaugsme, pašattīstība un refleksija par šo pieredzi ir dzinulis, kas mani tur skolā, nevis citā darba vietā, kur varbūt būtu vieglāk. 

Darbs divās skolās

Lai nodrošinātu sev atbilstošu slodzi un atalgojumu, Jūlija izvēlējusies strādāt gan Rēzeknes 2. vidusskolā, gan Ludzas pilsētas vidusskolā. 

“Strādāt divās darba vietās nav viegli, bet es to daru ar skatu nākotnē: man varētu pavērties plašākas iespējas," saka Jūlija. "Tā ir iespēja paplašināt savu pieredzi. Sociālajās zinībās man ir arī jāmāca padziļinātais kurss, ar kuru man pašai vēl ir jāstrādā. Lai gan es izmantoju arī gatavus materiālus, tomēr jāiegulda darbs, lai mācību saturs skolēniem ir labi saprotams.

Agrāk man bija iespaids, ka skolotājs iegūst izglītību universitātē, iziet praksi, un tad skolā atliek vien paņemt grāmatas un burtnīcas un stāstīt. 

Taču tagad, esot procesā, es saprotu, cik tas no skolotāja ir liels laika, spēka un arī emocionāls ieguldījums.

Katra klase ir citāda, un katrai ir jāatrod piemērotākā pieeja un pedagoģiskās metodes. 12. klases skolēnus dažreiz saucu par jauniešiem, dažreiz par topošajiem kolēģiem, savukārt 5. klases skolēni vairs nav bērni, viņi ir pusaudži, un ir jāatrod veids, kā katru uzrunāt, iesaistīt. Dažām klasēm nevar dot grupu darbus, tikai individuālos, bet ir klases, ar kurām varam izpausties radošāk un pielietot zināšanas praksē oriģinālāk.

Cenšos skolēnus atbalstīt arī ārpusskolas pasākumos. Pie Ludzas pilsētas vidusskolas jauniešiem reizi mēnesi braucu uz handbola spēlēm, bet Rēzeknes 2. vidusskolas piektajām klasēm būšu atbalsts skolas Ziemassvētku pasākumā.” 

Mājās laiks tikai ģimenei

Runājot par dienas ritmu, Jūlija atklāj, ka tas ir saspringts. Skolotājas ceļš uz Ludzu ir aptuveni stundu ilgs, izmantojot sabiedrisko transportu. Dienā Jūlijai ir jāvada no piecām līdz deviņām mācību stundām, pēc tam viņa gatavojas nākamajai dienai, pārbauda mājasdarbus.

“Ja agrāk biju pūce, tad pašlaik pēc laika pavadīšanas ar meitu dodos gulēt  jau pusdeviņos, deviņos vakarā. Ceļos ap plkst. 4.30, lai sagatavotos stundām, ja neesmu kaut ko paspējusi izdarīt skolā, kā arī lai emocionāli sagatavotos darba dienai. 

Mājās es negribu pavadīt laiku pie datora – tas ir laiks ģimenei. 

Mājās darbam es nevaru sakoncentrēties – domāju, ka vajadzētu sakārtot māju, pagatavot ēst. Vēlos iziet ārā ar vīru un meitu. Līdz ar to es šobrīd ilgāk aizkavējos darbā, bet mājās esmu tikai un vienīgi ar ģimeni.” 

Studijām velta brīvdienas

Darba vidē balstīto studiju “Mācītspēks” pirmā gada dalībnieki paralēli darbam skolā piektdienas pavada, studējot Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē vai Liepājas Universitātē. “Pašlaik mēģinu visu līdzsvarot: studijām veltu laiku brīvdienās, piemēram, sagatavojot literatūru diplomdarbam.”

Spēku darbam un mācībām Jūlija smeļas ģimenē: “Man ir liels atbalsts no ģimenes – no mana vīra, maniem un vīra vecākiem. Es sagatavojos pati un sagatavoju savu

 ģimeni, ka mums būs aktīvi jāsadarbojas un šis gads [kamēr iegūstu skolotāja kvalifikāciju] mums būs grūts, bet tas nebūs mūžīgi. 

Man ļoti ir paveicies arī ar mentoriem gan Ludzā, gan Rēzeknē. Rēzeknes 2. vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja bija klases audzinātāja manam tētim, tad – manam brālim. Pie viņas mācījos arī es, un tagad, atgriežoties skolā, ar viņu sadarbojos jau kā kolēģe. Savukārt Ludzā ir brīnišķīga mentore, kura palīdz man ar padomiem un materiāliem, kā arī palīdz atrast īsto ceļu problēmsituācijās.”

Skolotāja norāda, ka skolu vadība ir ļoti pretimnākoša un uz sadarbību vērsta, arī “Mācītspēka” jaunie kolēģi – citi jaunie skolotāji – ir vērtīgs resurss. “Vēl viens enerģijas avots ir paši skolēni. 

Es ļoti priecājos, ka mums ir laba sadarbība, mēs esam atraduši kopēju valodu ar tiem, kuri sākotnēji nebija tik atvērti. 

Skolēnu brīvlaikā man pat nav ērti strādāt klasē – es viņus nedzirdu, neredzu, ir jāatrod enerģija darbam sevī."