Veselības ministrs Hosams Abu Meri: “Mašīnu reizi gadā uz tehnisko apskati aizvedam, bet sevi pie ārsta?”

Vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” turpina interviju sēriju ar ministriem par to, kā plānots uzlabot dzīvi ģimenēm Latvijā. Interviju ar labklājības ministru Uldi Auguli var lasīt šeit.

Veselības ministra amatā esat pavadījis jau mazliet vairāk nekā 100 dienu; par ko jūs pats sevi par šajā laikā paveikto varat paslavēt?

Skaitliski dienu tiešām izklausās daudz, bet ministra darbā ir tik daudz darāmo lietu, projektu, pārmaiņu, kas nepieciešamas. Tas, kas ir sanācis labi – panākt, ka veselībai šogad ir lielākais budžets pēdējo desmit gadu laikā (kovida laika naudu šeit nevajag pielīdzināt, tā bija piešķirta ārpus kārtas).

Esam identificējuši prioritātes, kas jāatrisina nākamajos trīs līdz piecos gados. Piemēram, mentālā un psihiskā veselība pusaudžiem un jauniešiem, mātes un bērna veselības plāna atbalsts un īstenošana. Vēl tiek risināti daudzi jautājumi, kas skar birokrātijas samazināšanu. Redzam, ka ir noteikumi, kas nav mainīti 15, pat 20 gadus. Taču tas ir izdarāms bez finansējuma! Vienkārši jāmaina domāšana, jābūt elastīgākiem. 

Hosams Abu Meri: “Man patīk šis sociālo tīklu laikmets – cilvēki raksta, liek bildes un tago mani pie ierakstiem, rādot, kas veselības nozarē nav labi. Tas tiešām ir vērtīgi! Es gan visiem nespēju atbildēt – atvainojos par to, jo vienkārši tam tehniski nepietiek laika. Tomēr ierakstus izlasu un rīkojos, lai situāciju noskaidrotu, risinātu.”

Darbs bija un ir intensīvs, un domāju, ka jau šogad mainīsim daudzas tādas lietas, ko pacienti sajutīs, jo notiks dažādas pārmaiņas, piemēram, rindu samazināšanās pie ārstiem, jaunu pakalpojumu pieejamība ārpus Rīgas. Un, ja šonedēļ izdosies valdībā apstiprināt informatīvo ziņojumu par medikamentiem – par medikamentu cenu sakārtošanu un kompensējamo medikamentu klāsta paplašināšanu –, tad jau šogad pavasarī liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri lieto medikamentus, jutīs, ka notiek pārmaiņas uz labo pusi.

Man ir vairāki precizējoši jautājumi no tā, ko jūs stāstījāt. Piemēram, par medikamentiem. Vai pareizi saprotu, ka jau šogad varētu būt jūtamas pārmaiņas cenu samazinājumā medikamentiem Latvijā? No vecākiem dzirdam, ka ievērojamās cenu starpības dēļ speciāli tiek gādāti medikamenti no Lietuvas, pat no Krievijas.

Jā, ir cilvēki, kam nav iespēju pirkt medikamentus Latvijas aptiekās, tāpēc meklē dažādus risinājumus. Piemēram, 

pacienti man ir jautājuši: dakter, vai es šo tableti varu dzert pa pusītei, lai man sanāk ilgākam laikam? Vai arī: dakter, varbūt es šīs zāles drīkstu dzert nevis katru, bet katru otro dienu? Tas nav normāli. 

Tāpēc gaidāmās pārmaiņas daudziem būs iespēja beidzot sākt lietot savus medikamentus, ko nevarēja atļauties.

Mēs redzam, ka starp ražotāju un aptieku ir lielie tirgotāji, kur nav sakārtoti pieļaujamie uzcenojumi, nepastāv griesti un ir pilnīga brīvība. Process nav caurspīdīgs. Ražotāji saka: mēs dodam cenas ar lielu atlaidi. Taču pacients šo atlaidi nesaņem. Arī Lietuvā strādā tie paši ražotāji, taču cenas tur ir ievērojami lētākas!

Jā, mums ir nedaudz lielāki nodokļi, bet tie cenu ietekmē minimāli. Ja medikaments Latvijā maksātu 100 eiro, bet Lietuvā 97, tad šādas starpības dēļ taču nebrauks uz kaimiņvalsti – patērētā degviela, transports un laiks nebūs tā vērti. Runa ir par krietni lielākām cenu atšķirībām, par 30% un pat 40%. Tātad ir skaidri redzams, ka kaut kas nav kārtībā, un mēs to identificējām. 

Tātad problēmu jūs jau esat noskaidrojuši?
Jā! Tagad jautājums ir par politisko atbalstu valdībā. Diemžēl redzam, ka iedzīvotāji tiek biedēti, tiek teikts, ka nebūs zāļu. Bet arī tagad zāļu nav! Mēs gribam panākt, lai process ir caurspīdīgs, lai ir redzams, kāpēc medikamentu nav, un kad tie būs pieejami.

Starptautiskie ražotāji ir sadalījuši Eiropas Savienības valstis pa līmeņiem, kur daļai valstu, piemēram, Latvijai, Lietuvai, Polijai, cenas ir zemākas nekā, piemēram, Francijā, Vācijā. Ekonomiskās situācijas dēļ mums zāles pārdod lētāk nekā citviet. Taču daļa no šiem zemās cenas medikamentiem, ko Latvija iepērk, tiek aizvesti un pārdoti valstīm, kurās tie ir dārgāki! Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mums trūkst medikamentu.

Ziņojums par medikamentiem ir jau gatavs un šonedēļ būs apspriests Ministru kabinetā. Šis dokuments būs pamats plānam, kas ir jāmaina nozarē. Un līdz ar to būs arī budžets kompensējamo medikamentu paplašināšanai; būs jauni, inovatīvi medikamenti, ko cilvēki gaida. Šobrīd medikamenti tiek kompensēti 50%, 75% un 100% apmērā. Mēs gribam, lai kompensējums ir tikai 75% un 100% apmērā. Tie medikamenti, kas šobrīd netiek kompensēti, piemēram, antibiotikas, arī tur jābūt kontrolei kā Lietuvā – tiem ir jābūt lētākiem.

Latvijā pastāv milzīgs medicīnas kompāniju lobijs, taču uz mani tas nestrādā – ja medikamentu tirgotāji mēģinās lobēt mani, es izstāstīšu to publiski. 

Tagad sanāk, ka brokeri ietekmē mūsu dzīvi! Jā, lielie medikamentu uzņēmumi zaudēs peļņu. Taču peļņa, ko viņi negūs, paliks Latvijas iedzīvotāju kabatās, un iedzīvotāji varēs sev atļauties vairāk.

Ar Veselības ministru Hosamu Abu Meri sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Jautājums ir plašs un nopietns; Valsts kontrole, Konkurences padome, Ekonomikas ministrija, Latvijas Banka – visi gadiem runāja, ka šī nozare nav sakārtota. Taču mums šis jautājums ir jāatrisina! Jo kas ir medicīna? Diagnoze un ārstēšana. Ja mēs nosakām diagnozi, bet nevaram ārstēt, tad kāda jēga?!

Es esmu šajā ministrijā un gribu to izdarīt, nevis vienkārši sēdēt un prasīt no budžeta arvien lielāku naudu. Mēs nevaram dzīvot tā, kā bijis līdz šim. Nākamajos trīs, četros, piecos gados mums ir jāizdara, jāmaina ļoti daudz, lai varētu dzīvot labāk. Jo Latvijā iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, ieņēmumu no nodokļiem kļūst mazāk, arī ārstu kļūs mazāk; vairāk jāattīsta telemedicīna, kas kovida laikā, starp citu, strādāja diezgan labi.

Pirms šīs intervijas Mammamuntetiem.lv lasītājus un sekotājus aicinājām iesūtīt jums adresētus jautājumus, un viens no biežāk minētajiem bija par rindām – kad samazināsies rindas pie ārstiem? Vienlaikus es esmu runājusi ar Latvijas ārstiem, kas ir strādājuši ārvalstīs, un viņi saka: ārvalstīs rindas ir vēl garākas. Vēl vairāk – cilvēks izstāv garo rindu, atnāk pie ārsta un ir pateicīgs, nevis dusmīgs, kā nereti novērojams pie mums. 
Tā ir cita pasaule. Sociālajos tīklos redzam dusmīgus ierakstus par ilgstošo sēdēšanu uzņemšanas nodaļās. Es pats esmu bijis pieredzes apmaiņā Anglijā, tāpat mums ar sievu ir nācies sēdēt Itālijā uzņemšanas nodaļā – no rīta līdz desmitiem vakarā; saņēmām rentgenu un aizsūtīja mājās. 

Mediķu skaits Eiropā pēdējos gados ir samazinājies, jo ir jāmācās ļoti ilgi. Jo vairāk labklājība uzlabojas, jo cilvēki visu grib ātrāk – ātrāk pabeigt mācības, ātrāk sākt pelnīt un dzīvot. 

Nav daudz tādu, kuri gribētu mācīties vienpadsmit, divpadsmit gadus un tālāk visu mūžu, un strādāt atbildīgu, smagu darbu.

Ir valstis, kur rinda, jā, ir gara, tomēr sakārtota. Piemēram, ir vajadzīgs identificēt, kuram pie ārsta vajag tikt jau rītdien, bet cits var gaidīt pusgadu.

Līdzīgi kā Bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur ir noteikts: ja bērns ieradies ar parastu lūzumu, tad viņš var kādu brīdi gaidīt. Ja bērns atnācis ar vaļēju lūzumu, viņš jāpieņem tūlīt. Tāpat jāsakārto rindas. Viena rinda ir zaļais koridors, kas kopumā šobrīd strādā diezgan labi. Vēl jābūt atsevišķai rindai tiem, kuri ir slimi, un atsevišķai – kuri ir novērošanā. Tagad visi ir kopā. Taču to lielā mērā var atrisināt, digitāli sakārtojot pierakstus.

Taču ļoti lūdzu lasītājiem šādu lietu: ja esat veikuši četrus piecus pierakstus pie ārstiem, gaidot, kur varēs tikt ātrāk, lūdzu, atceliet pārējos pierakstus, ko neplānojat izmantot. Šāds nevajadzīgs, bet laikus atcelts pieraksts, iespējams, atbrīvotu vietu kādam, kurš ir smagi slims! Protams, reizēm ir izņēmumi, kāpēc pieraksts netika laikus atcelts, tomēr šobrīd gandrīz katru dienu katram ārstam ir vairāki pieraksti, kas nav tikuši laikus atcelti. Šādā veidā vien jau par mēnesi varētu samazināties gaidīšana rindā. Tātad digitālie risinājumi un pacientu attieksme ir tā, kā varam samazināt rindas.

Vai jūsu ģimenei ir nācies būt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS), lai saņemtu pakalpojumu?
Jā, dažus mēnešus pirms Covid-19 pandēmijas sākuma – manai meitai bija infekcija, slimnīcā pavadīja vairākas nedēļas. Gājām uz uzņemšanas nodaļu, pie ārsta tikām ātri. 
Domāju, ka BKUS attīstās ļoti labi – pateicoties gan vadībai, gan ārstiem, gan ziedotājiem, gan arī vecākiem. Ar šo slimnīcu mēs noteikti varam lepoties, tā ir piemērs citām – tā dod drošības sajūtu, ka bērni saņems kvalitatīvu medicīnisko aprūpi.

Starp citu, gan BKUS, gan citās Latvijas slimnīcās ir ļoti laba aparatūra. Un varam lepoties arī ar to, ka reģionālajās slimnīcās ir sakārtota, skaista vide! Manuprāt, ir izdarītas daudzas pozitīvas lietas. Žēl, ka visskaļāk parasti izskan sliktās lietas, taču mēs beigu beigās esam cilvēki. Negribu aizstāvēt ārstu neizdarības, taču arī ārsti ir cilvēki – viens komunikablāks, otrs ne. Tāpat vieni vecāki ir asi, emocionālāki, kādreiz pat ar agresiju, citi – saprotoši.

Iepriekš pieminējāt telemedicīnu. Kas šajā jomā ir plānots? 
Jāsaprot, ka mums ir jāpielāgojas jaunajai pasaulei, jāmaina tradīcijas. Piemēram, biju Igaunijā, lielā ģimenes ārstu koppraksē – pilsētā ar iedzīvotāju skaitu ap desmit tūkstošiem. Vairāki ģimenes ārsti izveidojuši praksi, kurā strādā arī piecas medicīnas māsas – katrai no viņām sava specializācija, piemēram, viena kā palīgs pediatram, otra vecmātei, trešā pieaugušajiem pacientiem, ceturtajai specializācija psiholoģijā, lai risinātu psihoemocionālus jautājumus. Visas sēdēja vienā telpā, tādā kā zvanu centrā un telefoniski konsultēja pacientus.

Arī pašiem ģimenes ārstiem ik dienu konsultācijas notiek attālināti un klātienē. Tas tāpēc, ka tad, kad ir bijusi pacienta pirmā vizīte klātienē, otrā, iespējams, klātienē vairs nav nepieciešama. Piemēram, ja bērnam temperatūras, caurejas un citu nopietnu simptomu vairs nav, tad ar ārstu vai pat viņam asistējošo medicīnas māsu var sazināties attālināti – pat receptes Latvijā tagad var izrakstīt attālināti. Es uzskatu, ka ģimenes ārstam ir jābūt multidisciplinārai praksei.

Minētajā Igaunijas klīnikā viens kabinets bija atvēlēts fizioterapijai – 

arī mums visiem Latvijā būtu jāapmeklē fizioterapeits, mēs tik daudz sēžam! 

Šie ģimenes ārsti, kas izveidojuši koppraksi, ir pieņēmuši darbā savu fizioterapeitu, kurš no rīta līdz vakaram ir nodarbināts.

Tāpat mums jāmaina tradīcijas attiecībā uz vecmāšu iesaisti. Satikāmies ar Vecmāšu asociāciju – vecmātes grūtnieču aprūpē ir gatavas iesaistīties vairāk. Ja topošā mamma ir vesela, viņai ir jābūt vecmātes uzraudzībā jau no grūtniecības sākumā, ginekologu pieslēdzot tikai vajadzības gadījumā. Vecmātes mammām var veltīt vairāk laikā, atbildot, izstāstot un ierādot visu, ko mammai – un arī tētim – vajag zināt, gaidot mazuli un pēc tam viņu aprūpējot.

Paldies, ka ceļat vecmātes gaismā, plānojot palielināt viņu iesaisti. Atceros: kad ar vienu no saviem bērniem stājos grūtniecības uzskaitē pie vecmātes, mans tā brīža ģimenes ārsts sašutis izsaucās – kāpēc pie vecmātes! Labāk ir pie ginekologa! Lai gan es nebiju riska grūtniece. Secināju, ka tā ir sena tradīcija – ginekologus grūtnieču aprūpē uzskatīt par ko augstāku. 
Tieši tā – ginekologam ir jāārstē slimības! Vecmātei savukārt ir jāzina robeža, kurā piesaistāms ginekologs – kaut vai sazinoties attālināti. Arī dzemdības var pieņemt vecmāte, ginekologu piesaistot, ja viņš pēkšņi ir nepieciešams. Vecmātei ir sava, ginekologam ir sava loma.

Savukārt medicīnas māsai Latvijā lomas šobrīd nav vispār. Nu, ko tur māsiņa – kaut ko palīdz ārstam. Tā nav! 

Medicīnas māsām Latvijā ir jāiegūst konkrēta specializācija, jāizvēlas sava joma – radioloģijā, ķirurģijā, ginekoloģijā u.c. Ja pacients ir bijis pie ārsta vizītē, tad, iespējams, nākamo vizīti var noturēt māsa – 

ja viņa ir specializējusies, trenēta uz to. Arī man kā ārstam šobrīd savas medicīnas māsas nav, taču ļoti daudzos gadījumos noderētu un rinda pie manis tādējādi samazinātos.

Sistēma ir jāatvieglo, jo ir skaidrs – ārstu nekad nebūs daudz. Kādreiz cilvēki ir izmisumā – nevarēdami tikt pie vajadzīgā speciālista, brauc uz uzņemšanas nodaļu. Rezultātā BKUS uzņemšanā dienā ir 200 pacientu, no kuriem slimnīcā paliek vien 60–70. Tas nozīmē, ka ap 130 cilvēkiem dienā varēja saņemt palīdzību citā veidā. Šī sistēma ir jāmaina!

Mēs neizgudrosim jaunu mašīnu vai velosipēdu īpaši Latvijai. Nē. Mēs pēc mūsu kartes izdomāsim, kā sistēmu sakārtot. Piemēram, paaugstināsim arī farmaceitu iesaisti, jo arī farmaceits ir ārstniecības aprūpes cilvēks. Liels, taču pietiekami neizmantots resurss! Ar farmaceitu var konsultēties, stāstīt par saviem simptomiem, un viņš pateiks – vai un kādus medikamentus labāk lietot, vai varbūt ieteiks vērsties pie ārsta. Katram būtu jāatrod savs farmaceits, citādi mūsu farmaceiti – speciāli medicīnā izglītojušies cilvēki – kļūst par pārdevējiem, kam jāstrīdas ar pircējiem, kāpēc šodien zāles dārgākas, kāpēc nav atlaides, kāpēc nestrādā elektroniskā recepte.

Mums medicīnā trūkst resursu, vienlaikus mēs ne visus sev pieejamos resursus šobrīd pienācīgi izmantojam. Sabiedrībai jāmaina sava domāšana, savukārt politiskajai vadībai jāprasa no ierēdniecības sakārtot noteikumus, kas ļauj neizmantotos resursus izmantot efektīvāk.

Tāpēc ārzemēs, lai arī rindas mēdz būt pat garākas nekā Latvijā, pacienti tomēr ir apmierinātāki. 
 

Kā jūs vērtējat Latvijas sabiedrības kopējo veselību?
Nav tik labi. Tāpēc šogad es gribētu pacelt arī veselības veicināšanas tematu. Cilvēkam par sevi ir jādomā! Mašīnu reizi gadā varam aizvest uz tehnisko apskati, bet sevi? Ja avārija nav notikusi, gada laikā nekas traks ar to metālu nebūs noticis. Taču tu esi cilvēks! 

Tu noveco – šūnas noveco, tu, visticamāk, pie datora sēdi nepareizi, sēdi pārāk ilgi, iespējams, tu nesporto katru dienu – varbūt pat nevienu reizi nedēļā! Latvija pēc dzīves ilguma OECD rezultātos ir Eiropas Savienības apakšā. 

Mums ir jābūt veseliem! Ja cilvēks sāk slimot jau trīsdesmit gadu vecumā, tad kas ar viņu būs, kad apritēs 60?! Kurš tad strādās, kurš ražos un maksās nodokļus, lai būtu apmaksāta medicīna? 

Cilvēkiem jāsāk likt šādas lietas savā prātā kopā. Mēs dzīvojam solidārā sabiedrībā. Tāpēc arī biedē, kas būs 2050. gadā. Tas taču nav tālu.

Es sev esmu definējusi, ka rūpes par savu veselību ir: 1) rūpes par sevi, 2) atbildība pret savu ģimeni un tuviniekiem, 3) tā ir atbildība pret savu valsti. Mēs tik daudz sagaidām no valsts, bet tas, ko varam dot pretī, – regulāras rūpes par savu veselību. 
Jā, Inga, un vēl viena lieta, par kuru kādreiz ar kolēģiem emocionāli strīdējos, ja kāds teica: ko jūs valsts labā plānojat darīt? Ko šis jautājums nozīmē? Valsts esam mēs. Mēs visi kopā. Šodien šajā krēslā es esmu, bet rītdien varu nebūt. Ministra amatā cilvēki nāk un iet, gaitenī pilns ar bijušajiem veselības ministru portretiem. Un? Kamēr esmu šajā amatā, kamēr man ir dots šis laiks, es darīšu maksimāli, lai mūsu nākotne Latvijā uzlabotos. Es daru sev un es vienlaikus daru Latvijai. 

 

Es esmu Latvija, mani bērni ir Latvija, vēlāk arī mani mazbērni. Ir jāsāk domāt mazliet citādi! Valsts esam mēs visi.

Kovids bija trieciens pasaulei, bet vienlaikus tas mums lika padomāt: bez veselības dzīve apstājas. Tāpēc tajā ir jāinvestē. Un, ja mēs esam veseli, mums viss būs! Bet tagad sanāk tā – paši nerūpējamies par savu veselību un tad kliedzam par rindām, par ārstiem, par sliktām telpām utt.

Kas jums šajā – veselības ministra darbā – patīk?
Man patīk šeit esošais regulārais tonuss un darbība. Esmu tāds cilvēks, kurš nespēj sēdēt vienā vietā. Tāpat turpinu vienu sestdienu strādāt kā ārsts Jelgavā, vienu Jēkabpilī. To pašu naudu es varētu nopelnīt Rīgā, tomēr braucu, lai nebūtu rutīna, lai mainītos vide, cilvēki, pieredze. Es gribu dinamisku dzīvi. Ministra amats ir dinamisks amats. Protams, daudzas lietas šajā amatā varu arī nedarīt un paspēlēt kādos brīžos spēlītes datorā. Taču es tā negribu – vēlos tikties ar cilvēkiem, runāt, mācīties no viņiem, konsultēt, mainīt, uzlabot. Man patīk, ja jūtu, ka varu mainīt.

Ja otrdien ziņojums par zālēm tiks apstiprināts, es vinnēšu. Tie būs pirmie soļi. Man teica, ka ministra darbs ir kā būt boksa ringā, un ziņojums par medikamentiem būtu paveikts pirmais līmenis, lai varētu tikt tālāk.

Teikšu godīgi – šis amats man ir daudz prasījis. Kā ārsts esmu samazinājis savu prakses laiku, attiecīgi ir mazinājušies ienākumi. Vairs neesmu tik brīvs laika ziņā. Bērni mani neredz tik bieži, cik agrāk. Sieva satiek vakaros, un arī tad es vēl lasu. Šis amats ietekmēja arī manas sievas dzīvi – viņai bija jāaiziet no darba Latvijas Televīzijā. Šādi ņemot, tie ir lieli zaudējumi. Tomēr es uzskatu, ka ne: es esmu politikā, man ir redzējums, un es ar saviem darbiem mēģināšu ko labot. Ja man izdosies paveikt kaut daļu no iecerētā, es būšu apmierināts ar sevi – ka bija vērts ko mainīt savā dzīvē. Kad atstāšu šo amatu, gribu to atstāt ar vārdiem: bija tā vērts.