Paraolimpiete Diāna Krūmiņa atklāj, ar kādām grūtībām Latvijas veikalos un ielās saskaras cilvēki ratiņkrēslā

Tomēr, kaut arī pieejamības izaicinājumu netrūkst, Diāna saka – ir lieliski piemēri, kam varētu sekot ikviens. Sportiste kādu laiku ir dzīvojusi Vācijā, kas sadzīviski daudzējādā ziņā par krietnu soli apsteidz Latviju, tomēr cilvēki ratiņkrēslos arī tur saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem kā Latvijā, tāpēc pastāvīgi pieejamības uzlabojumi ir vajadzīgi visur. Un ne vienmēr nepieciešamas lielas investīcijas, lai to paveiktu!

Galvenais kavēklis ziemā – nešķūrētas ielas

“Es, protams, varu runāt tikai no sava skatupunkta, bet, manuprāt, mums ir brīnišķīgi piemēri, kurus gribētos izcelt, piemēram, Siguldas sporta centrs, kur trenējos. Tur patiešām ir padomāts par visu un visiem, lai arī cilvēks ratiņkrēslā varētu brīvi pārvietoties, visur iekļūt un justies kā cilvēks, nevis apgrūtinājums apkārtējiem. Tas pats sakāms par skaistumkopšanas salonu Siguldā, kur izmantoju friziera un manikīra pakalpojumus. Rīgā ar to diemžēl ir krietni sarežģītāk,” stāsta Diāna Krūmiņa.

Viņa atklāj – visvairāk problēmu ir tieši ikdienas pakalpojumu saņemšanas vietās: skaistumkopšanas salonos, veikalos un aptiekās (it īpaši vecākās ēkās), ārstniecības un valsts pārvaldes iestādēs. Trūkst liftu, uzbrauktuvju, uzbrauktuves ir pārāk stāvas, ir traucējoši pakāpieni, šauras durvis un ejas starp plauktiem. “Pat ar visu to, ka mani ratiņi ir samērā šauri un man ir stipras rokas, tāpēc es varu pārvarēt vienu otru šķērsli, kas citiem ratiņkrēslā nav pa spēkam, ne visur varu iekļūt. Pašlaik nenotīrītais sniegs kavē iekļūšanu bez citu palīdzības pat lielveikalos un degvielas uzpildes stacijās, kur parasti tādu problēmu nav,” skaidro sportiste.

Pieejamību būtiski uzlabo līdzcilvēku attieksme

“Mans augums, sēžot ratiņkrēslā, ir 1,53 m, turklāt es esmu diezgan gara. Citi cilvēki ir vēl mazāki par mani. Mums augšējie plaukti veikalos ir nesasniedzami,” problēmu ieskicē Diāna Krūmiņa. Viņa gan veltī atzinīgus vārdus veikalu darbiniekiem, kuri parasti ir ļoti pretimnākoši un labprāt piedāvā savu palīdzību: 

“Ir ļoti forši, ka darbinieki, ieraugot pircēju ratiņkrēslā, uzreiz nemetas virsū un kaut kur nestumda vai nerausta, bet pajautā, vai vajadzēs palīdzēt. Tā ir patīkama, cieņpilna attieksme, 

jo cilvēkam ratiņkrēslā jau nevajag, lai viņu žēlo un uzskata par nevarīgu – mēs visu varam izdarīt paši, ja vien tam ir radīti piemēroti apstākļi.”

Diānai piekrīt arī SIA “Reitan Convenience Latvia” (“Narvesen”) ilgtspējas vadītāja Vita Breidaka, norādot gan uz vides pieejamības aktualitāti Latvijā, gan cilvēku izglītotību, – jautājumiem, kam arī “Narvesen” velta daudz uzmanības: “Tam, ka darbinieki ir informēti, kā palīdzēt cilvēkiem ar dažādām vajadzībām un fiziskiem ierobežojumiem, ir patiešām ļoti būtiski – un ne tikai klientu labsajūtas un ērtību dēļ. Mūsu uzņēmuma kultūra ir iekļaujoša un atvērta dažādībai visās tās izpausmēs, un šādai attieksmei ir jābūt pašsaprotamai gan iekšēji – attiecībās ar saviem kolēģiem un darbiniekiem, gan saskarsmē ar klientiem. 

Attiecībā uz infrastruktūru “Narvesen” tirdzniecības vietās vēl ir vieta uzlabojumiem, lai cilvēki ratiņkrēslos un arī māmiņas ar ratiņiem varētu tajos ērti iekļūt: tiek apzinātas visas “Narvesen” tirdzniecības vietas un meklēti labākie risinājumi, lai tajās varētu veikt nepieciešamos uzlabojumus, cik nu tas ir iespējams. Tirdzniecības vietās, kas atrodas vēsturiskās ēkās, “Narvesen” kā nomniekam būtiski mainīt nevar, tikai rekomendēt un aicināt iznomātājus veikt pārdomātas pārbūves.”

Reizēm pietiek ar risinājumiem, kas nemaksā neko

Diāna Krūmiņa kā galveno izaicinājumu min izpratnes trūkumu, būvējot un labiekārtojot ēkas, jo pieejamības risinājumi varbūt arī atbilst būvnormatīviem, taču praksē nav lietojami: “Nereti uzbrauktuves ir tik stāvas, turklāt flīzētas un slidenas, kas apgrūtina uzbraukšanu, savukārt pacēlāji mēdz būt ļoti lēni un paiet diezgan ilgs laiks, kamēr tiec līdz augšai.  Lai uzlabotu esošo situāciju publiskajās vietās, manuprāt, būtu lieliski, ja mēs Latvijā varētu izveidot informatīvu tālruni, kur katrs, kurš kaut ko gatavojas būvēt vai pārbūvēt, varētu iegūt informāciju no cilvēkiem, kam tas patiešām ir aktuāli lietošanā, kā to izdarīt pareizi.”

Sportiste gan saka – ne vienmēr ir vajadzīgi miljoni infrastruktūrai, lai uzlabotu pieejamību, reizēm pietiek ar pavisam vienkāršām lietām. Kā piemēru viņa min dažādas situācijas pašapkalpošanās vietās. 

“Bieži vien ratiņkrēslā sēdošajiem, nākas krietni pastiepties, lai paņemtu nepieciešamos produktus, aizsniegtu kasi vai nospiestu vajadzīgās pogas dažādiem aparātiem, 

šobrīd tās ir ļoti ērti sasniedzamas vismaz 1,65 m gariem un garākiem cilvēkiem. Būtu daudz ērtāk, ja veikalos un tirdzniecības vietās varētu paaicināt palīgā darbinieku, bet vēl mazāk izmaksātu, piemēram, produktu, kafijas krūzīšu vāciņu, cukuriņu un maisāmo karotīšu pārcelšana ērtāk pieejamā vietā – pašlaik daudzās vietās tie ir aizbīdīti dziļumā aiz paša automāta; ja pogu pastiepjoties vēl var aizsniegt, tad vāciņus gan ne,” atzīst Diāna, piebilstot, ka līdzīga problēma ir arī ar bankomātiem – ir visai sarežģīti izņemt naudu, neredzot ekrānu.

“Uz to var skatīties arī no darba devēja puses: piemēram, cik daudzās tirdzniecības vietās ir cilvēkiem ratiņkrēslā pielāgotas kases? Uzņēmumi varētu veicināt dažādību un iekļaušanu darba vidē, piesaistot darbiniekus ratiņkrēslos – pielāgota kase būtu lielisks veids, kā to praktiski īstenot. Šādi nelieli pieejamības uzlabojumi būt lielisks priekšnoteikums, lai došanās ārpus mājas izrādītos priekpilna un būt cilvēkos gan darbinieka, gan klienta pozīcijā būtu ērti un patīkami,” saka Diāna. “Durvis, kas atveras automātiski, ļaujot iekļūt un izkļūt no veikalu, pakalpojumu sniedzēju un iestāžu telpām, daudzviet būtu labs sākums.”