''Kā skolēns neiztēlojos sevi pedagoga lomā klases priekšā,'' par savu pieredzi stāsta ''Mācītspēks'' pedagogs Rūdis

Ideja startēt “Mācītspēks” jaunajam skolotājam dzimusi pakāpeniski: “Līdz šim esmu sevi saistījis ar akadēmisko vidi, pēc izglītības esmu filozofs. Arī pašlaik filozofija ieņem manā dzīvē svarīgu lomu – rakšanās dziļumā ir mana sirdslieta. Maģistra studiju noslēgumā jutu, ka pamazām nogurstu no vides, no intensīvām filozofijas studijām, un es sapratu, ka vēlos pamainīt fokusu un pielietot savas zināšanas citādi. Skolotāja profesija ir, manuprāt, viena no jēdzīgākajām lietām, ko var darīt.” 

Tieši “misijas apziņa” un vēlme mainīt tā brīža vidi radījusi motivāciju pieteikties “Mācītspēks”. Turklāt jaunais skolotājs apzināti izvēlējies strādāt konkrētā izglītības iestādē: “Rīgas 45. vidusskola ir mana skola, un lēmums atgriezties savā vidē, kur neesmu anonīms zaļknābis, šķiet pareiza. Kopīgā vēsture ir ļoti svarīga. Tā palīdz gan integrēties jaunajā lomā, gan izprast, kā jūtas paši skolēni. Skolas solā sēžot, es gan nekad neiztēlojos sevi klases priekšā kā skolotāju.” Rūdis atzīst, ka atbalsts no kolēģiem ir svarīgs, īpaši grūtākos posmos. Atbalsts, kas var izpausties arī kā sirsnīga saruna gaitenī, lai noskaidrotu, kā jaunajam skolotājam klājas.

Par pirmajiem mēnešiem skolotāja lomā Rūdis ir atklāts: “Man šķiet, man nebija ne jausmas, uz ko es parakstos. Pirmā sastapšanās ar skolu bija ļoti grūta un pilna pārdzīvojumu. Iespējams, arī citiem nav tāda pilnīga priekšstata, ko pedagoga darbs ietver – kā tas ir: atrasties klases priekšā un vadīt stundu. Turklāt es mācu septītās klases, kas ir izslavēti sarežģīts vecuma posms arī pieredzējušiem skolotājiem. Nav mazsvarīgs arī mans humanitārās izglītības pieredzes fons, kurā tas, kā mēs runājam par izglītības ideāliem, nereti disonē ar realitāti, kur ir arī nepieciešamība pēc klasvadības un vajadzība domāt ne tikai par to, kā būt sava aroda meistaram, bet gan, kā radīt apstākļus, kuros būtu produktīvi un jēgpilni mācīties.” 

Rūdis norāda, ka ikdienā ir jāstrādā ar skolēnu motivāciju: “Es, iespējams, biju iztēlojies, ka visi skolēni pie manis gribēs mācīties latviešu valodu, bet tā bieži vien nav tiesa. Ir jābūt gatavam pieņemt citādo. Lai gan es šo atziņu katru dienu sev atgādināju arī vasaras mācību laikā, to, ko tā sevī ietver, var saprast, tikai reāli sastopoties ar skolēniem.”  

Domājot par kopīgu dialogu ar jauniešiem, Rūdis atzīst, ka sadarbība ir atkarīga gan no mācību satura, gan paša un skolēnu attieksmes pret to: “Ir tēmas, par kurām ar skolēniem esam vienisprātis – piemēram, ir lietas, kas nav sevišķi interesantas, bet kuras vajadzētu apgūt. Daudziem sajūsmu neradīs gramatisku tabulu zīmēšana, lai, teiksim, iemācītos atšķirt pavēles izteiksmi no īstenības izteiksmes. Vienlaikus ir tēmas, kurās ir potenciāls skolēnus vairāk ieinteresēt un kuras arī mani pašu aizrauj – it sevišķi literatūras priekšmetā, kur ir plašs spektrs ar iespējām. Tas ir liels gandarījums: redzēt zobratus skolēnu prātos griežamies un dzirksteles acīs par tēmu, kas viņus saista.”

Rūdis norāda, ka – gluži kā citi “Mācītspēks” pirmā jeb kvalifikācijas gada skolotāji – piektdienas viņš pavada pedagoģijas lekcijās, bet pārējās četras dienas strādā skolā gan kontaktstundās klases priekšā, gan gatavojoties un labojot darbus, kā arī sniedzot konsultācijas. Viņš uzsver, ka latviešu valodas mācīšana vienai klašu grupai rada salīdzinoši samērīgu slodzi, un ieguldītais darbs tiek diezgan atbilstoši arī novērtēts, piemetinot, ka tā ir privilēģija, ko skolotāji ne vienmēr bauda. 

Kā norāda Rūdis, skolotāja darba specifika paredz, ka ir stundas un tēmas, kuras izsmeļ, tāpat kā ir tādas, ka burtiski uzlādē un iedvesmo arī pašu pedagogu. Īpaši sarežģītu sākuma posmu padarīja mācību materiālu trūkums pirmajā semestrī, taču otrajā semestrī jautājums ir atrisinājies, un arī ir aprasts ar darba dinamiku ikdienā. Kā atzīmē jaunais skolotājs, izšķirīgs ir arī atbalsts – kolēģi, pie kā vērsties. Viņš īpaši izceļ savas mentores, bijušās klases audzinātājas Silvijas Galviņas, un Latvijas Universitātes docentes Elitas Stikutes palīdzību. Arī citi “Mācītspēks” skolotāji ir lielisks resurss idejām un mācību materiāliem.

Visbeidzot, domājot par to, kā sevī saskatīt “mācītspēku”, Rūdis atzīst: “Es ļoti daudz prātoju par to, kāds zināšanu komplekts ir nepieciešams, lai kļūtu par skolotāju. Viena no manām iedomām bija – lai es būtu labs pedagogs, man ir jābūt viszinošākajam konkrētajā sfērā. Kaut kādā mērā tā ir taisnība. Vienlaikus – zināt, kā kaut ko pastāstīt un iemācīt, tas ir pilnīgi cits zināšanu un prasmju kopums.” Būt speciālistam ar zināšanām par kādu tēmu automātiski negarantē spēju šīs zināšanas nodot citam. Vienlaikus nav citas iespējas par savām spējām pārliecināties, kā vienkārši – mēģinot un darot.