Tam ir jāturpinās ķēdītē, tas nevar izbeigties!" Jānim ir tikai 13, bet viņš zina, ko grib no dzīves

Arī Jāņa vectēvs, tēta tētis, bija Jānis, tāpat kā dzimtas pirmtēvs, taču Kuplo dzimtas kokā šis vārds parādās itin bieži. “Tam ir jāturpinās ķēdītē, tas nevar izbeigties,” garāmejot nosaka Jāņa tētis Kristaps. 
 

No kreisās: vectētiņš Māris, mammas māsa Gundega, vecmāmiņa Sniedze, Jānis un viņa tētis Kristaps. Fotografē mamma Rūta.

Vai Jānim pašam patīk savs vārds? “Jā, ļoti,” viņš nevilcinoties saka, “man patīk, ka tas ir latvisks, nevis no kādas ārzemju filmas vai grāmatas aizgūts un dīvains.” Un vēl Jānim patīk, ka tas viņam dod iespēju katru gadu tikt pašam pie sava lielā ozollapu vainaga. To viņam sarūpē mamma Rūta Kuplā. Viņa ir kostīmu māksliniece, kas specializējusies vēsturisku tērpu darināšanā. 

“Mammai ir sava tērpu noma, un paralēli viņa darbojas kino projektos, piemēram, viņa bija kostīmu māksliniece filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, “Pansija pilī” un citās,” atklāj Jānis, piebilstot, ka tētis savukārt ir bibliotekārs, un tieši tāpēc mājās grāmatas ir augstā godā. Tomēr Jānim pašam gan īsti nepatīkot lasīt, viņš daudz labprātāk nododas citām radošām lietām, un to viņa ikdienā ir daudz.

Sezonas noslēguma izrāde Cirka skolā. 

Sporta vietā Cirka skola

Jānis nu jau septīto gadu ir Cirka skolas audzēknis. Nodarboties ar tik neierastu mākslu viņš sāka vēl neparastāka iemesla dēļ: kad pirms skolas gaitu uzsākšanas 1. klasē vecāki viņu aizveduši pie ģimenes ārsta uz ierastajām pārbaudēm, daktere teikusi, ka ikkatram bērnam ir jāatrod savs sporta veids, ar ko nodarboties. Jau rudenī Jānis sāka apmeklēt basketbola pulciņu skolā, taču pēc pavisam neilga laika viņš sapratis, ka sporta veidi, kuros notiek sacensība, nav viņam paredzēti. 

Pēc tam viņš mēģināja iet peldēšanā, vēl kādas lietas, līdz nokļuva Cirka skolā. “Tas man iepatikās pa īstam,” saka Jānis un piebilst, ka labāku alternatīvu tradicionālajiem sporta veidiem viņš nemaz nevar iedomāties.
 

Savu nākotni puisis gan nesaista ar cirka mākslu, taču aiziet no šīs jomas noteikti negribētu: “Es gribu kļūt par ārstu, un strādāt tieši ātrajā palīdzībā, lai gan apzinos, ka tas būtu grūts un spraigs darbs. Paralēli es labprāt uzstātos arī Cirkā.” 

Par šo tematu – kā abas tik dažādās profesijas savienot – Jānis jau runājis ar karjeras konsultantu skolā, kurš kā vienu no variantiem minējis daktera Klauna profesiju. Tomēr Jānis nav īsti mierā ar tādu nākotnes perspektīvu: “Es gribu vairāk palīdzēt fiziski kā dakteris, bet dakteris Klauns tomēr sniedz psiholoģisku palīdzību.”

Puisim tuva ir arī dziedāšana un aktiermāksla. Tām abām viņš šogad veltījis daudz laika, jo, aizvadītajā rudenī uzsākot mācības Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, skolai pildāmo mājasdarbu kļuva mazāk, tāpēc viņš iestājās ģimnāzijas korī “Verdandi” un arī iesaistījās teātra pulciņā. “Ar kori visu šo mācību gadu gatavojāmies Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kas būs nākamvasar,” savas aktivitātes uzskaita Jānis.

Kaimiņi kā ģimene

Ar tik pat lielu aizrautību viņš pastāsta par Baldones ielas 4. nama iedzīvotāju īpašo kopābūšanu un tradīcijām. Kā pirmais godā tiek celts Līgo svētku tirdziņš, par kura norisi 22. jūnijā pagalmā jau labu laiku iepriekš vēsta pie mājas ārdurvīm piestiprinātais, pašu bērnu radītais plakāts. Idejas autore ir Jāņa kaimiņiene, dzejnieces Ērikas Bērziņas meita Alise. Viņa arī esot tā, kas pavairojusi Jāņa draugu pulku, kopā iestudējot teātra izrādes. Arī tā kļuvusi par tradīciju. “Sākumā tās veidojām paši savai jautrībai, bet tad pirms manas septītās dzimšanas dienas izdomājām, ka gribam to darīt nopietnāk un iestudējām pirmo izrādi. Tā aizsākās šī tradīcija – katru gadu manā dzimšanas dienā, kas ir 30. jūlijā, top jauna izrāde. Šogad būs jau astotā,” saka Jānis un atklāj, ka jaunajai lugai scenārijs ir gatavs, un tas tapis, ņemot par pamatu klasisko Pinokio stāstu: “Mūsu izrādē darbība risinās mūsdienās – Pinokio nav koka lelle, bet bērns, un Džepeto dzīvo Imantā...”

Tradicionālais Līgo svētku tirdziņš mājas pagalmā. 

Īpašā kunkuļputra

Mājas bērnu aktivitātēs iesaistās arī Jāņa brālis Aleksandrs, kurš tikai šoruden uzsāks skolas gaitas. “Viņu interesē dzīvnieki, tehnika, traktori, elektrība, arī dzert no peļķes,” smej Jānis. Tā kā mājā ir vairāk nekā 10 dzīvokļu un nu jau vairākus gadus teju visi to iemītnieki ir sadraudzējušies, kopā tiek sagaidīts arī Jaunais gads. Par tradīciju esot kļuvis bērnu sarūpēts Jaungada koncerts – aizvadītais bijis 60. gadu stilā. 

Šausmu filmas uzņemšana – Jānis bildē Alisi. 

“Esam kā liela ģimene,” sarunā iestarpina Jāņa tētis Kristaps, “bet tas nenozīmē, ka mums nav domstarpību. Ir arī savi asumi, nesaprašanās, kā jau ģimenē, jo visi taču nav vienādi, bet pamats ir stabils.” 
 

Jānis piekrīt tētim, piebilstot, ka šovasar gribētu iespējami vairāk dažādus pagalma svētkus, kopā sanākšanas, ballītes. 

Savukārt, runājot par ģimenes tradīcijām, kā īpašu viņš min pavisam tradicionālu latviešu ēdienu, ko visi esot iemīļojuši – tā ir kunkuļputra jeb skābputra. “Putraimi, biezpiens, piens,” puisis uzskaita sastāvdaļas un paskaidro, kas tas ir kurzemnieku ēdiens: “Bet mums to vāra mamma un vecmāmiņa.”

Arī kāršu spēle notiek ārā pagalmā.