Inga Akmentiņa-Smildziņa: tradīcijas rada ģimenes kopīgās atmiņas, kurās sildīties grūtos brīžos un sajust — tu neesi viens

Sadarbojas ar labākajiem speciālistiem

— Liela daļa cilvēku zina, ka ir tāda vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”. Ar ko tad īsti tā nodarbojas?
— Vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” nodarbojas ar vecāku informēšanu un izglītošanu. Mums ir ļoti svarīgi nodrošināt vecākiem uzticamu informāciju, kas ir saistīta ar bērnu audzināšanu, sākot jau no gaidīšanas laika līdz pilngadībai. Te gribas uzsvērt — uzticamu. Mūsdienās informācijas ir ļoti daudz, bet tā var būt pretrunīga, kā arī tāda, kurai nevajadzētu sekot un uzticēties. Informācija ir galvenā prevencija, lai novērstu  daudzas nelaimes.

Kļūstot par jaunu vecāku, nav tā, ka cilvēks visu zina. Kaut vai drošības jautājums. Vecāks nevar zināt visus riskus, kas bērnu apdraud, — piemēram, kā iekārtot drošu māju. 

Tas, manuprāt, ir spilgts piemērs, jo Latvija starp Eiropas Savienības valstīm kopā ar Lietuvu ir pirmajās vietās bērnu traumatisma ziņā. Piemēram, Latvijā bērni visvairāk cieš ceļu satiksmes nelaimes gadījumos, ūdenī. Šo traumu dēļ bērni ne tikai satraumējas, bet arī iet bojā vai uz mūžu iegūst ivaliditāti. Savlaicīgi saņemtā informācija ir tā, kas spēj daudzas nelaimes novērst.

Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja

Organizācija arī pārstāv vecāku intereses valsts institūcijās, kā arī medijos. Vēl mēs rīkojam ģimenēm veltītus, vērtības stiprinošus pasākumus. Lielākie ir Tēva dienas festivāls (šogad notiek svētdien, 8.septembrī, Rīgā Vērmanes dārzā no plkst. 12.00), Bērnu dienas festivāls, otro gadu bija arī Mātes dienas festivāls. Esplanādes parkā notiek arī vecvecvākiem veltīts festivāls “Zelta ritmi”.  Piebildīšu, ka ikviens no šiem pasākumiem ģimenēm ir apmeklējams bez maksas. 

Skaties video: Mātes dienas festivāls 2024

— Kur jūs rodat uzticamu informāciju?
— Sekojam līdzi oficiālās statistikas datiem, pētījumiem un mums ir sadarbība ar Latvijas labākajiem speciālistiem. Latvijā ir daudz gudru, lielisku speciālistu; viņi mūs konsultē, kā arī paši raksta portālam un mūsu izdotajiem žurnāliem. Ja ārsti nosauc kādus faktus, viņi atsaucas uz konkrētiem pētījumiem. Protams, sekojam arī līdzi aktualitātēm pasaulē.

Pieaugusi dzīvildze

— Kāds ir organizācijas statuss?
— Mēs esam sociālais uzņēmums. Visu gūto peļņu novirzām sociālo mērķu sasniegšanai, un mūsu primārais sociālais mērķis, kā jau teicu, ir vecāku informēšana un izglītošana.
 

— Kā radās vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”?
— Viss notika, sekojot līdzi pieprasījumam. Sākotnēji radās ģimenes portāls www.mammamuntetiem.lv,  doma bija publicēt atlasītu informāciju vecākiem un veidot tradicionālu biznesa uzņēmumu. Ar vecākiem raisījās aktīva komunikācija – viņi uzdeva jautājumus, mēs meklējām atbildes. Tad mūs sāka aicināt uz Saeimas komisiju sēdēm, uz ministrijām, parādījās arī žurnālistu interese – jautāja mūsu viedokli, jo mēs arī veicam vecāku aptaujas, lai turētu roku uz pulsa, kas ģimenēm ir aktuāls.
Ņemot vērā lielo interesi un pieprasījumu, sapratām, ka tas vairs nav tikai portāls — mēs darām daudz vairāk. Mēs darbojamies kā organizācija, kas atbalsta vecākus un pārstāv viņu intereses.

— Kas tad ir aktuāls ģimenēm?
—Tas ir plašs jautājums. Es teiktu, ģimeņu aktualitātes gadu no gada pēc būtības nemainās. Mēs esam dzīvi cilvēki, un vienmēr rūp, piemēram, kā audzināt bērnus. Atkarībā no bērnu vecuma problēmu jautājumi dalās. Tāpat svarīgas ir attiecības ģimenē, kā tās stiprināt — ar bērniem, ar partneri, kā pārvarēt krīzes. 

Tā kā ievērojami pieaugusi dzīvildze, tad partnerattiecību veidošanas un stiprināšanas jautājumi kļūst arvien aktuālāki. Proti, senāk viss cilvēka mūžs bija tik garš, cik mums šodien jādzīvo kopā ar partneri.

Vērojam, ka Latvijas sabiedrībā ir problēmas risināt konfliktus, veiksmīgi sarunāties un paust savas emocijas. Redzu, ka jaunajai paaudzei jau bērnudārzā un skolā māca, kā nosaukt dažādas emocijas. 

Mana paaudze to apguva tikai pieaugušā vecumā vai pat joprojām mācās. Man šķiet, tā ir ļoti vērtīga lieta. Ko parasti bērniem dodam līdzi uz bērnudārzu? Ķemmi, zobu birsti, kādu mīļmantiņu gulēšanai. Atceros,  jaunākajam bērnam uz bērnudārzu vajadzēja ņemt līdzi arī spogulīti. Domāju, ko gan darīs ar spogulīti? Izrādās, viņiem rīta aplī bija uzdevums skatīties spogulī, radīt dažādas mīmikas un saukt emocijas: kāda izskatās seja, ja jūties dusmīgs, ja esi vīlies, ja izjūti prieku. It kā vienkāršs uzdevums, bet katrs pieaugušais var padomāt, cik emociju viņš var nosaukt, vai spēj tās sevī atpazīt, vai spēj pats sevi un savu rīcību atšķirīgos brīžos saprast.

Laiki un dzīves modeļi mainās

— Ja skatāmies vēsturiski, latviešiem bijusi spēcīga paaudžu saikne — zem viena jumta sadzīvoja trīs paaudzes, vecāki savas zināšanas un vērtības nodeva bērniem, mazbērniem. Ārzemēs tā nebija, paaudzes dzīvoja atsevišķi un arī pie mums šis modelis kļūvis izplatīts. Vai, jūsuprāt, tā ir līdziešana laikam, vai tādā veidā paši nepaliekam zaudētāji?
— Laiki mainās, arī dzīves modeļi mainās. Tas, ka visi dzīvo vienā mājā, nenozīmē, ka ir labākas paaudžu attiecības, uz to tā nevar skatīties. 
Pirms vairākiem gadiem Latvijā bija pētījums “Amigo laimes indekss”, kurā atklājās: tikai 28% pieaugušo bērnu  ir ciešs kontakts ar savu tēvu. No tā izriet, ka ģimenēs nav pietiekami labas komunikācijas prasmes, prasmes konstruktīvi risināt konfliktus. Ja šo prasmju nav, tad dzīvošana zem viena jumta attiecībām nepalīdzēs. Taču dzīvošana vienā mājā palīdz risināt ko citu. Piedzimstot bērnam, ir tās daudzās rokas, kas palīdz. Palīdz auklēt, pieskatīt, pabarot, parotaļāties, un tas ir milzu atbalsts jaunajiem vecākiem. Jo audzināt un aprūpēt bērnu ir liels darbs, uzdevums un atbildība. Dzīvojot katram savā mājā, palīdzošo roku trūkst un tad savukārt jaunajiem vecākiem ir vajadzīga prasme lūgt palīdzību. Un redzu, ka arī to izdarīt patiesībā ir grūti.

Sabiedrībā ilgi ir valdījis uzskats, ka mammai viss jāvar pašai, tāpēc mammas nevis lūdza atbalstu, bet darīja, kā sabiedrība sagaida, un lūza, un bija pārgurušas. 

Beidzot šis jautājums tiek aktualizēts – ka ir jāmācās lūgt palīdzību un ka mums kā sabiedrībai jaunajiem vecākiem ir jāpalīdz. Jaunos vecākus mudinu nekautrēties meklēt palīdzību no līdzcilvēkiem, kaut vai izvest ārā suni pastaigāties, ja tāds ir. Savukārt radiem aktīvāk piedāvāt savu praktisko atbalstu jaunajiem – nevis aizbraukt ciemos vai raudzībās, gaidot saklātu galdu, bet gan pašiem atbraukt ar cienastu un siltām pusdienām, pieteikties nomazgāt traukus, aizvest uz rotaļu laukumu vecākos bērnus utt. 
 

Latvijā ir kolosāli tēvi!

— Ir patīkami novērot, ka mūsdienās augusi tēva loma. Viņi labprāt ar bērniem pastaigājas, iet iepirkties, dara kaut ko kopā, ļaujot mammai netraucēti paveikt mājas darbus vai atpūsties. Agrāk, 60., 70. gados, tas bija retums, ka tēvi darbotos ar bērniem.
— Šī ir tā lieta, par ko mēs kā vecāku oraganizācija atļaujamies sevi paslavēt. 2009. gadā, kad dibinājās mūsu organizācija, kalendārā kā oficiāli svinami svētki tika ierakstīta Tēva diena, atzīmējama septembra otrajā svētdienā. Mēs uzņēmāmies Tēva dienas popularizēšanu, lai tas nepaliek vienkārši kalendārā ierakstīts datums. Kopš tā laika mēs esam veltījuši savus spēkus, lai aktualizētu tēva lomu bērna dzīvē, ģimenē. Tāpēc mēs Rīgā rīkojam Tēva dienas festivālu ar gājienu – šogad būs 11. Tēva dienas gājiens un festivāls, un tas šogad notiks 8.septembrī Vērmanes dārzā. Pēdējos gados pasākumu kopumā apmeklē vairāk nekā 12 tūkstoši cilvēku. Tas, manuprāt, ir ļoti liels skaits. Arī mediji šodien ievērojami vairāk runā par tēva lomu.

Skaties video: Tēva dienas gājiens un festivāls 2023

Atzīšos, ka sākums Tēva dienas svinēšanas iedzīvināšanai bija grūts. Viens piemērs. Gaidot Tēva dienu, mēs bērnudārzos rīkojām konkursus — mudinājām, lai bērnudārzos svin ne tikai Mātes dienu, bet arī Tēva dienu. Kāda bērnudārza vadītāja atrakstīja: kāda Tēva diena?! Kādi tie tēvi Latvijā ir, viņi neko nav pelnījuši! Šādu un līdzīgu komentāru dēļ mums bija zināms satraukums rīkot pirmo Tēva dienas gājienu. Likās, ka neviens nenāks. Atceros savu satraukumu: pie Brīvības pieminekļa Rīgā, kas ir gājiena sākumpunkts, sapulcējās mana ģimene, kolēģi, radi un draugi ar ar savām ģimenēm. Mēs stāvējām, un es bailēs domāju: ko mēs esam izdarījuši? Brīvības iela satiksmei slēgta, vai vispār kāds gājienā piedalīsies? Taču jau pirmajā Tēva dienas gājienā piedalījās vairāki tūkstoši dalībnieku. 

Tas lepnums tētu sejās, ka viņi ir novērtēti un viņi ir vērtība! Tēvi grib iesaistīties savu bērnu dzīvēs, un to vajag ļaut. Būsim godīgi, nereti sievietes ir tās, kas viņus izstumj no ģimenes ikdienas dzīves 

— tu jau nepratīsi apmainīt autiņbiksītes, nemācēsi pareizi bērnu saģērbt, nepratīsi vanniņā ielikt. Vīrietis to visu prot! Ļaujiet viņam darīt. Sākumā varbūt rokas mazliet trīcēs un kustības būs neveiklas. Taču tētis visu iemācīsies un varēs. 
Sabiedrības neuzticēšanās, ka vīrietis nespēs aprūpēt bērnu, tolaik bija ļoti jūtama.

Redzu, ka Tēva dienas gājiens ir kļuvis par tradīciju tūkstošiem ģimeņu Latvijā, redzu, ka daudzi ņem līdzi arī vecvecākus, un tas ir skaisti. Gājienā aicinu piedalās kaut vai tāpēc, lai redzētu, cik kolosāli tēvi ir Latvijā! Viņi lepni iet, lepni stumj ratus, nes savus bērnus uz pleciem. Viņi ir laimīgi, ka ir tēvi.

Maz piedzimst, daudz zaudējam

— Kas personīgi jums un organizācijai šķiet būtiskākā problēma, kas satrauc un prasa risinājumu? 
— Tas arī plašs, grūts jautājums. Uz kuru pusi skaties, tur kāda sāpe var izlīst ārā. Viena no tām noteikti ir jau minētais bērnu traumatisms. Mēs stāstām, ka jāveicina dzimstība. Tā tas ir. Dzimstība tiešām ir kritusies. Ilgus gadus Latvijā vidēji dzima ap 20 tūkstošiem bērnu gadā, pērn — mazliet virs 14 tūkstošiem. Tas ir milzīgs kritums! Un vienlaikus mums visvairāk bērni gūst traumas, mirst no tām vai iegūst invaliditāti. 

Bērnu drošības jautājumu mūsu organizācija aktualizē gadu no gada, bet, manuprāt, ar vienas organizācijas darbību ir par maz, valstī ir nepieciešama bērnu drošības politika, — kā mēs rūpējamies par savu bērnu drošību dažādos līmeņos, kā veicinām ģimeņu un sabiedrības izpratni par to. 

Bērni ir jāsargā! Nu nedrīkst sešgadniekam atstāt pieskatīt trīsgadnieku vai arī mājās vienu pašu līdz 7 gadu vecumam. 

Tāpat bērns mašīnā ir jāpiesprādzē. Vēl nesen uz ielas redzēju: mašīnā brauc ģimene un aptuveni gadu vecs mazulis mammai sēž priekšējā krēslā klēpī. Citkārt vecāki saka: bet bērns citādi bļauj. Ar ko jūs riskējat? Jūs varat ciest avārijā, un vairs nebūs, ne kas bļauj, ne kas smejas. Ir nelaimes, kuras tiešām nevar novērst, bet Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusiL katru trešo nelaimes gadījumu ir iespējams novērst, ja vien vecāki zina, kā to izdarīt, un savlaicīgi redz riskus, kas apkārt pastāv.

Inga ar saviem bērniem (no kreisās) — Klāvu, Lību un Sāru — pašas rīkotajā Bērnu dienas festivālā. 

Vēl viena sabiedrības problēma, kas lēnām iet mazumā, ir bērnu audzināšana ar vardarbīgām metodēm. Viena liela sabiedrības daļa joprojām ačgārni uzskata, ka normālu cilvēku var izaudzināt, ja viņam uzšauj pa dibenu, parauj aiz auss, sapurina. Tā uzskata pat ļoti izglītoti cilvēki. Tikpat labi vīri varētu sist sievas, sievas — vīrus, arī darbā viens otru varētu sist, ar mērķi panākt labāku darba rezultātu... Latvijas sabiedrībai vajadzētu mainīt savas domas bērnu audzināšanas jautājumos. Bērns ir cilvēks, mūsu vērtība. Ja nemainām pieeju, rezultātā izaugam par nervoziem, depresīviem cilvēkiem. To mēs paši veicinām, ka nākamās paaudzes dzīvo grūti un neprot atrast savā dzīvē prieku un vieglumu.

Un trešā problēma, kas ir liela un risināma – bērna dzīve pēc ģimenes šķiršanās. Latvijā vidēji 50% no noslēgtajām laulībām tiek šķirtas, un sarunās ar mums speciālisti atzīst: pārsvarā vecāku neprot cieņpilni izšķirties. Nereti bērns kļūst par pāra attiecību ķīlnieku, manipulēšanas objektu. Šeit Latvijai vēl daudz darba jāiegulda, lai pasargātu bērnus un viņi neciestu paši savu vecāku emociju krustugunīs.

Profesiju izvēlas, pateicoties “Staburagam”

— Jums noteikti ir lieliska kolēģu komanda?
— Jā, mana komanda ir ļoti laba. Cilvēki, kas ar sirdi ir iekšā organizācijas darbā, kam rūp ģimene un vienlaikus arī paši šeit izglītojas. Bez labas komandas nevarētu sarīkot festivālus un ikdienā pastāvēt; īpašs paldies manai vietniecei Ellai, Artūram, Agnesei, Sigitai un Lāsmai. Rīkojot festivālus, mēs iesaistām arī savus bērnus, katram kāds darbiņš atrodas. Bērni līmē ūsas Tēva dienas gājienam. Tas ir apmaksāts darbs, un viņi to veic jau no mazotnes. Festivālu organizatoriskajos darbos nu jau iesaistās arī manu vecāko bērnu draugi, arī manu māsu Ineses un Agitas bērni ir regulāri festivālu darbinieki. 
 

— Jums ir arī saistība ar Aizkraukles pusi.
— Esmu no Aizkraukles. Biju vēl maza, kad ģimene pārcēlās no Bauskas rajona uz Aizkraukles pagastu, te dzīvoja mana tēta vecāki. Mācījos Aizkraukles vidusskolā. Ja mani Auzkraukles pusē aicina uz kādu pasākumu, ar prieku ierodos.
Vidusskolā izlēmu, ka studēšu žurnālistiku. Tas notika, pateicoties “Staburagam”. Tolaik bija maza iespēja iepazīt profesijas, skolās karjeras konsultantu, kā tas ir tagad, nebija. Manas klasesbiedrenes māsa Agita Grīnvalde strādāja un joprojām strādā “Staburagā”. Viņa man radīja priekšstatu par žurnālista profesiju, šķita, tas ir labi apmaksāts darbs, kas mani varētu interesēt. Man padevās latviešu valoda un literatūra, paldies skolotājai Lolitai Ondzulei! Gāju uz žurnālistiem, un ar to visa mana dzīve vairāk vai mazāk saistīta. 
 

— Zinu, ka jūsu lielākā dzīves vērtība ir ģimene, izkoptās tradīcijas...  
Mani bērni un vīrs Kristaps ir mani lielākie atbalstītāji. Vīrs 15 gadu garumā, kamēr pastāv organizācija, bijis man blakus, uzklausījis, iedrošinājis. Tas ir svarīgi, ka līdzās ir tuvi cilvēki, kas tic un atbalsta arī vistrakākās idejas, piemēram, to pašu Tēvu gājiens pa Brīvības ielu.  

Katrai ģimenei ir nepieciešamas savas tradīcijas, un redzu, ka daudzām Latvijas ģimenēm par tradīcijām ir kļuvuši mūsu rīkotie festivāli. Uz tiem ierodas arī mani vecāki, māsu ģimenes un citi radi.

Mūsu ģimenei ir vairākas tradīcijas, un viena no tām ir Sāras sporta spēles – kad jaunākajai meitai bija gadiņš, vņas vārda dienā sarīkojām sporta spēles, vecākie bērni bija izdomājuši dažādas disciplīnas. Pēc pirmā pasākuma viesi, kas tobrīd bija skaitā ap 20, teica: Sāras sporta spēles ir jāturpina! Tagad, jūlijā, bija devītās sporta spēles, un tajās piedalās ap 70 radu un draugu. Tik daudz viesu nebija pat mūsu kāzās (smejas).

Tradīcijas ir tās, kas stiprina ģimenes saites un veido piederības sajūtu savai saimei. Tradīcijas rada ģimenes kopīgās atmiņas, kurās sildīties un pakavēties grūtos brīžos, un sajust: tu neesi viens. Ģimene tevi mīl, sūta labas domas, tur īkšķus par tevi. Un tas dod lielu, lielu spēku tikt pāri arī visaugstākajiem dzīvē saliktajiem šķēršļiem.