58 gadi teātrī! Leļļu meistare atklāj aizkulises un to, kas notiek ar lellēm, kad tās vairs "nespēlē"

Mūsu saruna iesākas par jaunāko Leļļu teātrī skatāmo izrādi pieaugušajiem “Leģendārā izrāde”. Tas ir fragmentārs stāsts par 1967. gadā Leļļu teātrī tapušo režisores Tīnas Hercbergas izrādi pieaugušajiem “Interlellis–67”. Tā guva milzu popularitāti, Vissavienības teātra skatē plūcot uzvaras laurus un pulcējot pilnas zāles ar skatītājiem. Arī tobrīd teātrī strādāt sākusī jaunā leļļu meistare Aija Krūma bija līdzdalīga izrādes tapšanā.

Leļļu teātrī sākāt strādāt 20 gadu vecumā, kā iespējams veltīt visu savu darba mūžu lellēm, turklāt vienā darbavietā?

Atceros kāda aktiera teikto televīzijā, kad viņš atbildēja uz analogu jautājumu: “Tā laikam ir diagnoze!” (Smejas.) Taču man šis darbs patīk, citādi nevarētu to darīt gadiem ilgi. Tas tiešām ir interesants un katru dienu atšķirīgs. Mākslinieks mums iedod skices, un tad tas jādabū gatavs. Citreiz izdodas, citreiz – ne, taču ir gandarījums, kad noskaties izrādi un redzi, ka bērniem patīk.

Noprotu, ka tagad top izrāde par jūras iemītniekiem, jo jūsu darba galds noklāts ar tiem, turklāt lielu daļu vietas aizņem valis. 

Jā, pašlaik top izrāde “Lasis Stasis”, ļoti liela, apjomīga izrāde. Ja pa vienam saskaita, sanāk vairāk nekā 200 elementu, kas jāizgatavo. Tas viss ir roku darbs, pat actiņas izšūtas, lai gan pa gabalu to neredzēs.

Kur lelles liek pēc tam, kad izrādi beidz? Izmanto citās izrādēs?

Neizmanto gan. Kad izrādi noraksta, pēc tam dažreiz izmanto kādas dekorācijas, bet lelles – ne, tās cenšas saglabāt. Ir speciāla noliktava, bet daļa ir atdota Smiļģa muzejam. Turklāt daudzās trostu lellēs izmantots porolons, kas pēc daudziem gadiem nodzeltē un sāk drupt. Tad lelles saturs krīt aktierim uz galvas izrādes laikā. Ejošajām izrādēm, piemēram, “Un atkal Pifs”, šīs lelles restaurējam, lai aktieris var spēlēt.

Kāds ir tas ceļš līdz jums, kad saņemat darba uzdevumu?

Sākumā mākslinieks ar režisoru strādā pie dramaturģijas, tad tiek izveidots makets ar skicēm, mums rāda un stāsta, kādas būs dekorācijas, lelles, saturs, un tad mākslinieks ar skicēm atnāk pie mums, leļļu meistariem. Sīki un smalki izrunājam, kas būs plakans, kas – telpisks, no kāda materiāla, vai tie jau ir krājumos vai jāpērk... Kamēr viss top, vairāk sadarbojamies ar mākslinieku. Ja tas ir viesmākslinieks, mēģinām sarunāt kādu “pielaikošanu” pa vidu, lai nav tā, ka līdz galam uztaisām un viņš pasaka, ka neder.

Vai šo gadu laikā jau protat nolasīt māksliniekus arī bez skicēm?

Ar sarunu vien nepietiek, jo mēs esam izpildītāji un mums vajag konkrētas skices. Tās ir ar mēriem, pat mazākajām spuriņām norādīts izmērs, klāt pielikti konkrēta auduma, diegu paraugi noteiktās krāsās un norādīts, vai detaļai jābūt izšūtai vai kā citādi risināmai, cik telpiskai lellei jābūt utt. 
 

Sadarbojamies arī ar skulptoriem, kas veido lellēm galvas, un vēl mūsu mājā ir divi puiši, kas strādā ar mehānismu, loka drātis u. tml. Ja man to vajag, eju un sarunāju, pēc tam stiprinu klāt savus darinājumus. Piemēram, ja lellei ir mehānisms, vispirms uztaisa to, tad apkārt liekam ķermeni un pēc tam šujam un izšujam kleitas, frakas, rišiņas, krādziņas... 
 

Veco laiku izrādēm ir skaisti tērpi. Mans pirmais skolotājs Pāvils Šenhofs bija labs mākslinieks. Sākot strādāt uzreiz pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pabeigšanas, kur mācījos rokdarbu nodaļā, pratu gan adīt, gan tamborēt, gan izšūt un šūt, taču nesapratu, kā uztaisīt to, ko izrādes mākslinieks iecerējis. Viņš zināja visu – gan par lellēm, gan par to tērpiem, kā darīt, lai izskatās dabīgi un skaisti. 

Piemēram, reiz es nesapratu, kā veidot krādziņu. Viņš paņēma mazās šķēres, papīru un izgrieza to. Parādīja man, ka tāpat var darīt ar audumu. Tāpat reizēm ir grūti saprast, kā izveidot kuplo kleitu krokas lellēm, bet viņš uzreiz parādīja. 

Mums jau nedod piegrieztnes, pašiem jāizdomā, kā visu uzšūt. Ir tikai skice un mehānisms, kam likt riņķī, tad nu izdomā, kā visu dabūt gatavu, lai ir, kā skicē. 

Tagad arī aktieri redzami uz skatuves, ne vairs tikai aiz aizslietņa, tāpēc katrā izrādē tērpi jāšuj arī viņiem. Piemēram, “Lasis Stasis” solās būt grandioza izrāde, ar spilgtiem tērpiem. Tomēr gribu teikt, ka viss ir režisora un aktieru rokās. Citreiz aizejam paskatīties jauno izrādi un paliek žēl sava darba. Piemēram, acu plakstiņi ar skaistajām skropstām kustas, bet to neizmanto.

Kā bija toreiz, kad sākāt strādāt teātrī, un mūsdienās, vai ir iespējams tikt līdzi laikam? Šķiet, bērnu gaume ir ļoti mainījusies.

No sezonas uz sezonu man šķiet, ka nu jau pietiks strādāt, ka beidzot jāiet pensijā. Mākslinieki nāk ar jaunām idejām, kuras ne vienmēr izprotu. Protams, šī ir cita paaudze, kuru lelles vairs īsti neinteresē, vajag objektus, formas... To visu var darīt, bet man šķiet, ka pa vidu vajadzētu arī lelles. Ne velti mazos bērniņus pirmo reizi atved uz to pašu “Pifu”, “Pelnrušķīti”, un viņi priecājas, bet ir daļa jaunās izrādes, kuras pēc sezonas jāņem ārā no repertuāra, jo skatītāji vairs nenāk. Viņus jau nevar piemānīt. 
 

Arī pati gadiem esmu gājusi uz Nacionālo teātri, pirkusi abonementu, bet pēdējā laikā ikreiz sev nosolos vairs nepirkt. Pagājušajā sezonā biju pārliecināta, ka tiešām viss, labāk aiziet uz vienu labu izrādi, nevis iztērēt lielu naudu un saņemt pretī neko. Šogad tomēr atkal nopirku abonementu un jau biju uz vienu izrādi, no kuras pēc pirmā cēliena aizgāju mājās.

Esat pēckara bērns, kādas izklaides, rotaļlietas jums bija tolaik?

Esmu no laukiem, no Turaidas puses, tur gāju pamatskolā un tikai pēc tam pārcēlos uz Rīgu. Biju apzinīga, mācījos, bet atmiņā visvairāk palikuši brīvlaiki, kad no Rīgas pie vecmāmiņas pretējā mājā atveda puisi. Mums sakrita vecumi, citu bērnu tuvumā nebija, un tāpēc ļoti gaidīju viņa atbraukšanu. No rīta ātri uzēdām brokastis un satikāmies ārā. 

Gabaliņu tālāk kokā ierīkojām štābiņu, kur mums visa brīvlaiku dzīve pagāja. Mācījāmies arī braukt ar divriteni, taču lelles gan mani neinteresēja. 

Kad zināju, kādas ir prasības, lai iestātos noskatītajā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vecāki sagādāja papīru, zīmuļus, krāsas, un man brīvajā laikā vajadzēja zīmēt kādu mammas noliktu vāzi ar ziediem vai augli. Ar zīmēšanu man īpaši labi nebija, bet gleznošana gan patika un padevās. Tēvs bija galdnieks un maniem darbiem izgatavoja koka rāmīšus. Pēc kādiem gadiem tos atradu – nemaz tik slikti nebija. 
 

Atceros, ka viens no uzdevumiem iestājeksāmenos bija kompozīcijas veidošana, un es nezināju, ko tas nozīmē. Domāju, ka būs mūzika jākomponē, bet izrādījās, ka jāizveido saskaņots raksts sedziņai un salvetēm. (Smejas.)

Lietišķās skolas laikā arī sākāt dejot... 

Jā, otrajā kursā mēs, vairākas meitenes, aizgājām uz balles deju kursiem. Pārējās palēnām atbira, bet es kādus astoņus vai deviņus gadus nodejoju. Jau strādāju teātrī, bet arvien vēl dejoju. Tā iepazinos ar savu pirmo vīru, kura dēļ pēc tam pārtraucu dejot, jo viņš vairs negribēja, un man šķita, ka jāseko sava vīra piemēram. Pasniedzējs gan centās mani atrunāt no šī soļa, teica, ka piemeklēs man citu partneri, bet es neieklausījos. Vēlāk nožēloju, ka dejas pametu, nebija vērts nest tādu upuri, jo man tiešām ļoti patika dejot. Gandrīz katru vakaru bija treniņi, ceturtdienās Valdemāra ielas klubā sanāca dejotāji no dažādiem citiem klubiem, skanēja mūzika, un izdejojāmies no sirds. Tas bija skaisti, ļoti gaidīju šos vakarus. 
 

Es biju vienīgais bērns ģimenē, un arī man ir viens dēls, toties man ir divi mazbērni – mazmeitai ir 26 gadi, viņa dzīvo Vācijā, bet mazdēlam nupat nosvinējām 30. Viņš ir programmētājs. Manā ģimenē visi ir tehniski domājoši.

Vai šuvāt lelles arī mazbērniem?

Lelles – nē, un man mājās nekad tādas nav bijušas, izņemot vienu uz rokas velkamu mērkaķīti. Kolēģe to bija uztaisījusi pēc piegrieztnes pa detaļām. Viņš bija tik dzīvs, man tik ļoti patika. Viņa iedeva man piegrieztni, un tā tas tapa, taču visi, kas atnāca, to ņurcīja, līdz mērkaķītis bija tā nomīlēts, ka ne pēc kā vairs neizskatījās. 
 

Mazmeitai kleitas šuvu un izšuvu. Visos izlaidumos viņai bija skaisti tērpi. Arī cepurveida maskas gatavoju, kad vajadzēja bērnudārzā vai skolā uz kādiem pasākumiem.

Jūs labi izskatāties, ko jūs darāt? Varat atklāt kādu recepti?

Neko īpašu nedaru, vienīgi siltajā laikā pabraucu ar riteni. Dzīvoju Zolitūdē, man ir veloceliņš, kur drošāk braukt. Citādi nekā īpaša nav. Pozitīvās emocijas un enerģijas devu ilgākam laikam gūstu no ceļojumiem.

Vai daudz ceļojat?

Ja sanāk, tad divreiz gadā, bet vienreiz – noteikti. Tas sākās nejauši pirms vairāk nekā 20 gadiem. Braucot ciemos pie mazbērniem, nopirku kakao, un vedekla teica, lai aizpildu loteriju, ka var laimēt ceļojumu. Noteicu, ka tāpat nekad neko nelaimēju, taču aizpildīt varu. Šoreiz liktenīgi, aizbraucām ar vedeklu un tolaik četrgadīgo mazdēlu uz Parīzi. Divas dienas dzīvojām Parīzē, divas Disnejlendā. Tas bija liels notikums. Tur arī izpētīju visus skaistos un iespaidīgos tēlus – gan lelles, gan dzīvos. Tik tuvu viss bija.

Kurš bijis iespaidīgākais ceļojums?

Taizeme – noteikti. Eksotika. Pēdējos gados vairāk pa Eiropu braucu, un parasti tie ir nedēļu ilgi ceļojumi, taču Taizemē biju divas nedēļas. Tas bija kā vienā elpas vilcienā. Ceļoju kopā ar draudzeni un caur tūroperatoru, lai viss ir noorganizēts. Iespaidu bija tik daudz, ka beigās šķita – vairs neko nesaprotu, vai kaut kur biju un kaut ko redzēju. Tikai mājās pamazām apjautu, kas tieši redzēts un baudīts.
 

No katra ceļojuma taisu bildes un lieku albumā. Man ir kādi 30 lielie albumi. Reizēm aiz gara laika pārskatu kādu senāku ceļojumu, un izjūtas ir tādas, it kā tas viss būtu piedzīvots tikai vakar.

Vai ir kāda sapņu valsts, kur gribētu aizceļot?

Tas laikam nebūs pavelkams, jo viss kļūst dārgāks, arī tepat, pa Eiropu, tagad ir dārgi ceļot, bet gribētu redzēt Meksiku, Brazīliju, Japānu. Taču šie ceļojumi varētu izmaksāt pāris tūkstošus eiro.

Dzirdēts māksliniekus sakām, ka teātris ir kā liela ģimene. Vai arī jūs tā varat teikt? 

Tagad nomainījušās paaudzes, man vairs nav līdzgaitnieku teātrī. Mūsu korpusā ir piecas meitenes un divi puiši. Kad sāku strādāt, te bijām kādi desmit vai vienpadsmit. Agrāk kolektīvs bija draudzīgāks, visi kopā pat esam braukuši pie Pāvila Šenhofa, pie Tīnas Hercbergas ciemos uz mājām, tagad katrs vairāk ir pats par sevi. Liela daļa no kolektīva vēl kaut kur iesaistās – aktieri reklāmās un citos projektos, mūsējie veic kādus pasūtījuma darbus, tāpēc pēc darbalaika beigām lielākā daļa ir steidzīgi.
 

Vai jums ir kāda īpaša lelle, kura varbūt ir apcakināta ļoti, ļoti?

Viena lelle nav, bet kopumā tās ir izrādes “Pelnrušķīte”, “Sniega karaliene”. Tur pie katras lellītes ir piestrādāts, cakināts, ar tillu darbojāmies. “Pelnrušķīti” taisījām divreiz, jo Polijā tapa jauns teātris, un atklāšanā viņi gribēja rādīt šo izrādi, turklāt tieši tādu kā mums. Bija te redzējuši, patika. Poļi vienojās ar mūsu teātri, un taisījām otru leļļu komplektu viņiem.

Jums ir kāds rokdarba veids, kas ir sirdij tuvāks?

Man patīk pielietot visas savas prasmes, un Pāvils Šenhofs vienmēr izdomāja, kā to izdarīt. Piemēram, Pifs un Herkuless ir tamborēti. Tāpat bijušas izrādes, kur no auklām mezglojām. 

Mūsdienās gan vairs nav jātamborē, daudzas lietas ir jādara citādi, bet jāmainās līdzi laikam. Cenšos.