Kaspars jau 12 gadus ir tētis adoptētam zēnam, nu viņš palīdz šo lēmumu pieņemt citiem. Pirmie soļi adopcijā un tas, par ko skaļi nerunā

Šogad, 3. novembrī, visā Latvijā atzīmē Bāreņu svētdienu, tieši tāpēc uz sarunu aicinājām ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra "Tilts" vadītāju Kasparu Prūsi, kurš ne tikai ikdienā palīdz cilvēkiem pieņemt sirds lēmumus par labu adopcijai vai audžuģimenes statusam, izglīto un dod praktiskas zināšanas tiem, kas jau lēmumu pieņēmuši, bet arī pats nu jau 12. gadu audzina adoptētu puiku, ko sauc par savu pilntiesīgu atvasi.

Trīs bērnu tēta Kaspara stāsts

Kaspars Prūsis ir ne tikai tētis trim bērniem, no kuriem viens – adoptēts, bet arī atbalsta centra “Tilts” vadītājs. Tieši ar viņa iniciatīvu un atbalstu tiek apmācīti un atbalstīti adoptētāji, aizbildņi un audžuģimenes, kā arī speciālisti un brīvprātīgie. Mūsu sarunas laikā Kaspars vairākkārt uzsver, ka tieši atbalsts un apmācība ir procesa svarīgākā daļa, jo ne jau iesniegums bāriņtiesā vēlāk būs tas, kas risinās ar adoptēto vai pieņemto bērnu saistītās grūtības. Tiesa, bez tā nekādi, lai šo ceļu vispār uzsāktu.

Kaspara ģimene pirms 12 gadiem savā ģimenē uzņēma zīdainīti, puisīti, kura bioloģiskā mamma bija pieņēmusi lēmumu aiziet. Taču jau dibinot savu ģimeni, Kaspars ar sievu zinājis, ka reiz adoptēs, pat ja ģimenē būs savi – bioloģiskie bērni.

“Tā arī viss pēc mūsu plāna sanāca. Kad mūsu bioloģiskie bērni jau bija mazliet paaugušies, plānojām iet uz adopciju, neko nezinot par sistēmu, pat nesaprotot atšķirību starp aizbildni, audžuģimeni un adoptētāju. Tolaik nebija arī nekādu apmācību, par adoptētāju varēja kļūt pēc psihologa izvērtējuma un iesnieguma uzrakstīšanas bāriņtiesā. Mēs jau aktīvi runājām par adopciju, kad nonācām kontaktā ar krīzes grūtniecības centru, kāds tolaik vēl eksistēja. Tur kāda mamma bija atstājusi savu 6 mēnešus veco dēliņu. Viņš uz to brīdi nebija brīvs adopcijai, jo mamma vēl tika meklēta, neviens nezināja, kur viņa ir. Bet mēs kļuvām par aizbildņiem šim puisītim, laiks gāja, un pēc 2 gadiem mēs viņu adoptējām,” stāsta Kaspars.

Tagad puikam ir jau 12 gadi un viņš zina savu izcelsmi un adopcijas stāstu. Kaspara ģimenē tas nekad nav slēpts. Kaspars uzsver – ir vardarbīgi bērnam neatklāt, ka viņš ir adoptēts. Bērnam ir jāzina savas saknes.

“Mums bija divi mazi bērni, kas visā piedalījās, visu zināja, stāstīja mazajam brālim, jau kamēr viņš vēl bija tikai zīdainis un neko nesaprata. Līdz ar to tas bija dabiski, ka viņš to zināja. Arī bioloģiskie bērni visu to uztvēra normāli,” saka Kaspars.

Viņš neslēpj, ka arī viņa ģimene gājusi cauri grūtībām un ir bijuši brīži, kad adoptētā bērniņa uzvedība jau vēlākā vecumā likusi atbildēt uz daudz nesaprotamiem jautājumiem, taču palīdzējušas apmācības, kas tolaik Latvijā bija vēl tikai “bērna autiņos”. Kaspars atzīst, ka tieši tās palīdzēja saprast kaut ko vairāk par bērniem, kuri ir adoptēti, un kā es varu palīdzēt. Palīdzēja saprast, ko es pats daru nepareizi un kas ir sagaidāms no bērna.

Pirmais solis – saprast, ka gribi palīdzēt bērniem!

Lai uzsāktu adopciju, pirmais solis ir iesniegums bāriņtiesā, kam tad arī sekos tālākā rīcība. Taču Kaspars uzsver, ka svarīgāka par iesniegumu ir sapratne, ka vēlies šiem bērniem palīdzēt un izpratne, kas tevi sagaida. 
 

“Lai kā pie šā lēmuma nonāktu, pirmais un oficiālais ceļš ir iet uz bāriņtiesu un rakstīt iesniegumu, ka vēlies būt adoptētājs. Tālāk jau bāriņtiesa veic visus procesus, pārbauda apstākļus, piemērotību un nosūta uz apmācībām – kādu no atbalsta centriem. Bet tas, ko es iesaku, ja cilvēks domā par adopciju vai jau ir izlēmis, labākais, ar ko sākt, ir iziet apmācības, pirms izlemt, ko darīt. 

Citreiz, ja nav bijis sakars ar adoptētiem bērniem, mums ir tāds rožains priekšstats par adopciju, kas tad tur – adoptēs bērniņu un dzīvos laimīgi, 

bet ikviens bērniņš, kuram ir vajadzīga adopcija, tur nonācis kaut kādu iemeslu dēļ: sliktu iemeslu dēļ, traumatisku notikumu dēļ, un tas noteikti atstās sekas. Tas ir jāzina un tad jāpieņem informēts lēmums. Tas, ko mēs iesakām tiem, kas domā par adopciju – iet vispirms uz apmācībām, lai saprastu, vai vispār esmu uz to gatavs.”

“Vai tiešām jums šo vajag?”

Sekojot likuma burtiem, adopcijas procesā orientēties nav sarežģīti, turklāt arī pats process ir ātrāks, nekā iedomājamies. Taču ir lietas, kurām jābūt gataviem, pat ja lēmums ir pieņemts un nelokāms.

Kā stāsta Kaspars, viņam pašam pirms 12 gadiem nācās saskarties ar bāriņtiesas jautājumu: “Vai tiešām esat pārliecināti, ka to vēlaties? Kam jums to vajag?”, un šāda pieredze dzirdēta arī no tiem, kas šo ceļu vēlas iet šobrīd.

“Tas man šķiet nepareizi, bet, jautājot par šo bāriņtiesai, viņi saka, ka tas ir veids, kā šīs ģimenes tiek testētas, vai viņi tiešām tam ir gatavi un to grib, tāds kā motivācijas pārbaudījums,” teic Kaspars.

Tāpat viņš uzsver – ir iesakņojies mīts, ka šis process ir garš un nevajadzīgi sarežģīts. Tā nav!

“Visas prasības ir adekvātas un process nav tik ilgs. Protams, ja vēlas adoptēt tikai zīdaini, ir jārēķinās ar garu rindu, jo ļoti daudz adoptētāju vēlas bērnu tieši zīdaiņa vecumā. Otra lieta – ir ļoti maz šādu bērnu, proti, viņi adopcijai nav pieejami. Ja ir kādas problēmas ģimenē, šis bērniņš tiek no tās izņemts, nogādāts drošā vietā, bet nekļūst uzreiz brīvs adopcijai. Sākumā vecākiem dod iespēju laboties, dod iespēju, ka bērniņš varētu tomēr atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē. Tas, kas vairāk šiem bērniņiem ir nepieciešams, ir audžuģimenes.”

Visiem adoptētajiem bērniem ir pagātne, un tā nav rožaina!

“Jāsaprot, ka tas traumatiskais notikums, kas bērna dzīvē ir noticis, atstās sekas, vienalga, cik lielā vecumā. Pat ja bērns ir zīdainis un nonācis adopcijā, tāpat viņš 9 mēnešus bijis mātes vēderā, viņš piedzimis, kaut kā par viņu ir vai nav rūpējušies, visticamāk, ka nav par viņu rūpēts, kā vajag, un tas atstāj sekas. Ar to ir jārēķinās jebkuram adoptētājam,” uzsver Kaspars.

“Un šīs sekas kaut kā nāks ārā – bērna pārliecībā, uzvedībā. Bērns neienāks ģimenē kā balta lapa. Bērnam ir vēsture, un tā ietekmēs viņa uzskatus, uzvedību un par to būs ar viņu jārunā. Ja gribam viņam palīdzēt, mums jābūt gataviem, ka būs jāpalīdz šim bērnam tikt galā ar viņa pagātnes “pagrabu”. Un, ja mēs nepalīdzēsim, viņš tur viens ņemsies un netiks ar to galā. Tas radīs papildus izaicinājumus gan bērnam, gan adoptētājam. Tas var prasīt pat ilgus gadus, jo nav viegli tikt galā ar šo “pagrabu”. Un pat, ja bērnam viss dzīvē ir bijis brīnišķīgi, līdz brīdim, kad viņš ir zaudējis savus bioloģiskos vecākus, tas fakts, ka viņš nevar būt ar savu mammu un tēti, tas vien jau ir traģisks notikums, ar ko bērnam būs grūti tikt galā. Sekas būs, un tas ir pirmais, kas jāsaprot.”

Ja nu pārdomāju?

Jautāts, vai adopcijas process ir neatgriezenisks, Kaspars uzsver – brīdī, kad lēmums pieņemts, formalitātes nokārtotas un bērns ir tavā ģimenē, viņš kļūst par pilntiesīgu tās locekli.

Vēlāk atteikties no adoptētā būtu tāpat, kā atteikties no saviem bioloģiskajiem bērniem: “Latvijā cietumā par to neliek. Tas, cik mums liekas absurda doma, ka kāds varētu atteikties no sava bioloģiskā bērna, ir tikpat absurdi, ja kāds grib atteikties no adoptētā bērna. Likumiski tam nav nekādas atšķirības,” uzsver Kaspars.

Vienlaikus likumdošana ļoti sargā adoptētāju intereses un privātumu. Līdz ar to, ja bērns tiek adoptēts, vecākiem vai jebkādiem bērna radiniekiem, kas viņam bijuši dzīvē, nav nekādas tiesības uzzināt to, ka viņš ir adoptēts un kur nonācis. “Tā doma ir sargāt adoptētāju intereses un privātumu. Arī bērnam līdz 18 gadu vecumam nav nekādas tiesības uzzināt, no kurienes viņš patiesībā nāk.”

Šobrīd gan Labklājības ministrija izveidojusi kampaņu “Saknes ir svarīgas! Izstāsti bērnam viņa adopcijas stāstu!”, kurā skaidrots, ka ikvienam adoptētajam bērnam ir jāzina sava pagātne un savas saknes. Un tas ir tikai laika jautājums, lai sakārtotu likumdošanu.

“Domāju, ka arī adoptētāja pienākums ir stāstīt bērnam viņa pagātni. To nedrīkst slēpt, manuprāt, tas ir bērna tiesību pārkāpums. Pārsvarā Eiropā ir uzsvars uz to, ka bērna tiesības zināt savu pagātni ir svarīgākas par adoptētāja tiesībām uz privātumu, līdz ar to, normāli un veselīgi domājot, bērnam ir jāzina sava pagātne. Tas ir viņa emocionālajai veselībai ļoti svarīgi,” uzsver Kaspars. 

Uzziņai: 

• Adoptēt bērnu var persona, sākot no 25 gadu vecuma. Starp adoptētāju un adoptējamo jābūt vismaz 18 gadu starpībai.

Adopcijas process notiek vairākos soļos:

• 1. solis – adoptētāja statusa iegūšana;
• 2. solis – bērna pirmsadopcijas aprūpe un uzraudzība;
• 3. solis – prasības iesniegšana tiesā, adopcijas apstiprināšana un pēcadopcijas uzraudzība.

Plašāku informāciju un katru darbības soli secīgi vari LASĪT ŠEIT!

Vairāk par apmācības iespējām vēl pirms lēmuma pieņemšanas UZZINI ŠEIT!

Lai izprastu ārpusģimenes aprūpes nozīmi un dažādos veidos palīdzētu bērniem, kas palikuši bez vecākiem, IENĀC ŠEIT!