"Mana prioritāte ir ģimene!" Saruna ar virsseržantu un trīs priekšlaikus dzimušu bērnu tēti Kasparu

Novembris Sallinenu ģimenei paiet rosīgā svētku gaisotnē, jo svinēta tiek gan Lāčplēša diena, gan 18. novembra svētki. “Arī 4. maiju vienmēr atzīmējam,” Kaspars piebilst un paskaidro, ka izteiktu tradīciju viņa ģimenei nav, taču katru gadu bērniem tiek stāstīts, ar ko tik īpaši ir katri šie svētki. 
 

Neizpaliek arī svecīšu nolikšana 11. novembra krastmalā, lāpu gājiens, pa reizei tiek vērota militārā parāde, bet katru gadu tiek apmeklēts Lāčplēša dienai veltītais pasākums Sudrabkalniņā, kur atrodas piemineklis 6. Rīgas kājnieku pulka kareivjiem, kas 1919. gada novembrī padzina bermontiešus no Anniņmuižas. Kaspars saka: “Dzīvojām blakus mājā, tāpēc pie atvērta loga visu vienmēr varēja dzirdēt un tad arī gājām lejā skatīties notiekošo.” 

Tagad ģimene pārcēlusies uz citām mājām, taču nu gājienu uz Sudrabkalniņu organizē skola un bērni turp dodas kopā ar klasi.

Liktenīgā nometne

Kaspara ikdiena paiet militārajā dienestā. Par profesionālu karavīru viņš kļuva 20 gadu vecumā, taču pirmo reizi tā pa īstam ar šo jomu sastapās 10 gados. Ar puikām skraidījuši pa Koknesi, kur dzīvojies pie vectēva, spēlējuši kariņus, līdz kādā dienā pie viņiem pienācis jaunsargu instruktors un jautājis, vai zēni grib piedalīties vasaras nometnē. Tā bija paredzēta pēc divām dienām. “Atbildēju, ka gribu, tikai man nekā nav no vajadzīgajām lietām. Tomēr kaut ko salasīju – guļammaisu, lukturīti un citas lietas, un tā nokļuvu savā pirmajā jaunsargu nometnē,” atminas Kaspars.  

 Ilze, Kaspars un viņu trīs bērni – Elīza, Olafs un Roberts. 

Nākamajā vasarā Kasparam bija iespēja pārstāvēt jaunsargus sporta sacensībās, tad sekoja vēl viena nometne, līdz beidzot viņš bija sasniedzis vajadzīgo 12 gadu vecumu un varēja jau oficiāli kļūt par jaunsargu. 
 

Sapratis, ka darbošanās militārajā jomā var kļūt ne tikai par viņa hobiju ārpus skolas, bet arī par darba vietu pēc tam, kad mācības pabeigtas, Kaspars paņēma līdzi klasesbiedru un abi pieteicās toreizējā Rīgas 16. Zemessardzes bataljonā. Vēl pēc laika izgāja instruktoru apmācības Cēsīs, un 2008. gadā pieteicās profesionālajā dienestā. Tagad viņa ikdiena ir saistīta ar karavīru apgādi – tieši viņš ir tas, kurš sarūpē pilnīgi visu, kas armijas cilvēkiem nepieciešams apmācībās, dažādu uzdevumu paveikšanai gan starptautiskās operācijās, gan tepat, Latvijā.

Ar jaunāko dēlu Robertu, kuram mīļa nodarbe ir rāpšanās tētim pičpaunā. 

Tētis pilnā slodzē

Kaspars atzīst, ka pats nav bijis starptautiskās misijās un arī nevēlētos tādās doties, ja nu vienīgi kādā pieredzes apmaiņas braucienā, kas neprasītu būt prom no mājām, no ģimenes sešus mēnešus vai ilgāk. 
 

“Protams, ja būtu vajadzība, es brauktu misijā. Esmu piedalījies pirmsmisijas apmācībās, kas uzsāktas, taču tad kādu iemeslu dēļ rotācija atcelta. Tomēr mana prioritāte ir ģimene, mani trīs bērni,” Kaspars saka un uzskaita – vecākajai meitai Elīzai nupat nosvinēta 9. jubileja, Olafam ir 7, bet Robertam 3 gadi. Viņš piebilst: “Es negribētu atstāt savu sievu Ilzi ar trīs bērniem, lai tiek galā viena."

Kaspars neslēpj, ka visi trīs bērni dzimuši krietni pirms noteiktā laika, tāpēc bijušas nepieciešamas īpašas rūpes. Arī tagad elpceļu vīrusi gana bieži atrod ceļu pie bērniem, bet meitai periodiski kursa veidā vajadzīgas dažādas nodarbības, piemēram, logopēds. “Tas nozīmē vizīti pie speciālista gan rītos, gan dienas vidū,” Kaspars bilst un atklāj, ka neatņemama viņa dienas sastāvdaļa ir bērnu nogādāšana skolā, pēc tam atvešana mājās, bet trīsreiz nedēļā Olafam ir futbola treniņi.   

Ilze apstiprina: “Kaspars ir tas, kurš visus un visur izvadā – pulciņi, skola, ārsti, ballītes, ekskursijas, futbola turnīri. Visur. Un viņš ir tas, kurš mani sagaidīs no darba ar paēdušiem bērniem, izpildītiem mājasdarbiem, nomazgātiem traukiem, izmazgātām drēbēm un citiem paveiktiem darbiem, kas vien nepieciešami konkrētajā dienā. Kaspars visus samīļos, sabučos un apčubinās. Tieši viņš apdzēš jebkuru emociju ugunsgrēkus un viens pats noliek gulēt bērnus tajos vakaros, kad pēc darba bērnudārzā atnāku mājās emocionāli un fiziski iztukšota.”
 

Olafs ar tēti pērn Lācplēša dienas lāpu gājienā. 

Jautāts, vai par militārām lietām bērniem ir interese, Kaspars saka: “Ir gan, kā jau par visu jauno, nezināmo. Olafs ir bijis pie manis darbā, izpētījis karavīru aprīkojumu, bet Lāčplēša dienā, tāpat kā pārējos Latvijas svētkos, vienmēr stāstām mūsu zemes notikumu vēsturi. Tās ir mūsu saknes, kas ikvienam jāzina.”