“Man ir divas rokas, divas kājas un es esmu adoptēta!” Inta par samainītiem dzimšanas gadiem, vārdiem, tautību un citu identitāti!

Inta Dobele ir viena no Labklājības ministrijas rīkotās kampaņas par adoptētā bērna identitāti “Saknes ir svarīgas!” vēstnesēm. Viņas stāsts liek saprast, cik tiešām svarīgi ir atklāt bērnam viņa identitātes stāstu, pat ja reizēm šķiet, ka ļoti, ļoti bail.

Intas adopcijas stāsts sākās pusotra gada vecumā, kad viņu adoptēja no Rīgas uz Liepāju. Pirmo dzīves pusgadu Inta dzīvoja savā bioloģiskajā ģimenē, tad bērnunamā, līdz kāds pāris no Liepājas viņu uzņēma pie sevis. Tā gan tad, gan tagad un vienmēr arī būs Intas īstā ģimene, taču tas, ka meitene patiesībā ir adoptēta, atklāts vien 27 gadu vecumā.

Savu bērnību jaunā sieviete atceras kā saulainu un ļoti priecīgu laiku, kas bieži pavadīts kopā ar vecākiem. Tiesa, spēcīgā intuīcija, priekšnojauta vai iekšējā sajūta jau bērnībā likusi domāt: “Vai patiešām esmu savu vecāku īstā meita?”

“Tu esi mūsējā, pelīt!”

“Pati pirmā sajūta radās jau aptuveni piecu gadu vecumā, kad es vecākiem prasīju: “Mamma, tēti, vai es esmu jūsējā? Un viņi atbildēja – jā, pelīt, tu esi mūsējā un mēs tevi ļoti mīlam!” Tomēr iekšējā sajūta nelika mieru. Šī sajūta nebija visu laiku klātesoša, tā ik pa laikam uzplaiksnīja un atkal pazuda, tad tādā apzinātā vecumā, kad man jau pašas dzīvē bija notikuši visādi notikumi, es mēģināju saprast, kas man traucē dzīvot labāk. Es arvien vairāk pievērsos tai sajūtai, kas iekšā urdīja, ka kaut kas jau īsti nav kārtībā,” stāsta Inta.

Inta stāsta, ka visa viņas bērnība bija skaista un piepildīta. Daudz laika pavadīts kopā ar vecākiem, īpaši ar tēti, ar kuru jau no bērnības bijusi neizskaidrojami dziļa saikne. Pusaudžu gados viņa gan pamanījusi savu spuraino raksturu, kas nebūt neatbildis tam, kādi bijuši viņas vecāki. Tiesa gan, tagad Inta zina, kāpēc! Viņai ir krievu un ukraiņu saknes, kas, kā pati Inta saka, nepavisam neatbilda kārtīgā un miermīlīgā latvieša tēlam.

Inta Dobele ar vecākiem svētkos (Foto: no personīgā arhīva)

“Vecāki mani adoptēja, kā latvieši, audzināja kā latvieši, tādā mierīgā, mīļā ģimenē. Bija spēcīgas ģimeniskās tradīcijas, spēcīga kopības sajūta. Bet kaut kur pusaudža vecumā man sāka pausties ārā tas mans individuālais rakstus. Rakstura atšķirības starp mani un vecākiem bija jūtamas. Līdz 25 gadiem es dzīvoju tā, kā ir, bet pēc tam tā sajūta nāca stiprāka. Man bija pirmā krīze, es izšķīros ar vīru, līdz ar to es meklēju atbildes, kāpēc man nesanāca ģimene, kas notika ar manām attiecībām, es meklēju atbildi par sevi – kas es esmu, kas man patīk, kas man nepatīk, ko es gribu, ko es varu, ko es nevaru. Šie jautājumi arī izvirzīja manī sajūtu, ka tur varbūt ir kaut kas tāds, ko es nezinu. Un es sāku meklēt atbildes pie vecākiem, bet katrā no šīm atbildēm es sajutu tādu nepārliecinātību, ka tur viss ir kārtībā. To grūti aprakstīt vārdiem, jo tas viss bija tādā sajūtu līmenī,” stāsta Inta.

Darba diena, kas beidzās citādāk

Lai gan sajūta par to, ka kaut ko līdz galam vecāki nepasaka, Intai bijusi teju visu dzīvi, par adopciju viņa nebija aizdomājusies. Galvā bijis daudz dažādu domu, bet tad notika tas, ko dzīvē nevar paredzēt – ar vēzi saslima tētis. Tas bijis kā dzinulis beidzot noskaidrot, kāpēc tā sajūta, kas iekšā urdīja, Intu nepamet, un, vai tiešām ir kaut kas, kas viņai ir nepateikts.

“Tētis saslima un es sapratu, ka šis ir tas brīdis pajautāt ļoti konkrēti. Es aizgāju pie vecākiem un teicu: “Ja man kaut kas ir jāzina, vai jūs varat man to izstāstīt, kamēr abi vēl esat dzīvi?” Man bija vajadzīgs kāds, kam pajautāt, saprast, parunāties. Un kas gan cits, ja ne mani vecāki!”

Adopcijas faktu Inta uzzināja parastā darba dienā, kad uz viņas biroju bija ieradusies mamma.

“Tā arī pateica: “Mēs tevi adoptējām no Rīgas, par taviem bioloģiskajiem vecākiem neko nezinām!” Piecēlās un aizejot noteica, tu tagad apdomājies!” atceras Inta. Un viņa tiešām domājusi. Daudz!

“Sākumā tas bija šoks. Lai gan iekšēji jau sen zināju, ka kaut kas no manis tiek noklusēts, gluži šo es nebiju gaidījusi. Tajā dienā pastrādāt, protams, vairs nevarēju. Tev pēkšņi ir iedota informācija, kuru tu vienkārši nespēj apstrādāt, tevī ir tik daudz neskaidru jautājumu, neizpratnes, bailes un arī dusmas. Un ne jau par to, ka esmu adoptēta, bet par to, ka man melots, nepateikts,” stāsta Inta.

Viņa nenoliedz, ka tajā brīdī izjutusi vilšanos vecākos un pieņemšanas ceļš nav bijis viegls.

Astoņi gadi terapijā, divi vārdi, cita tautība un pat dzimšanas gads!

Lai gan Inta ir pieņēmusi notikušo un attiecības ar vecākiem pat uzlabojušās, viņa nenoliedz, ka ceļš bijis grūts un garš. Astoņi gadi terapijā, lai meklētu atbildes sevī un par sevi. Arhīvi, dzimtsarakstu nodaļas, bioloģiskās ģimenes apzināšana, sava dzīvesstāsta, savu sakņu meklēšana un atrašana. Bet visa šī pieredze beidzot Intai likusi saprast, kas viņa ir, salikt visu “pa plauktiņiem” un kliedēt šaubas, bažas un neskaidrības sevī.

“Es jau sākumā skaidri zināju, ka negribēšu satikt savus bioloģiskos vecākus fiziski, pat, ja tas būtu iespējams. Bet teorētiski zināt, kas ir manas saknes, es, protams, gribēju. Arhīvos un dzimtsarakstu nodaļās es meklēju, kas es esmu. Šos aprakstus lasīju, kā par pilnīgi svešu cilvēku. Tā meitene, kas it kā biju es, bija dzimusi citā datumā, citā gadā, ar citu vārdu un citu tautību. Tas mani šokēja visvairāk, ka tika nomainīti pat mani dzimšanas dati. Mana dzimšanas diena īstenībā ir pilnīgi citā gadā un citā dienā, citā gadalaikā,” saka Inta.

Inta Dobele ar savu ģimeni (Foto: no personīgā arhīva)

“Tad tu saproti, ka tie ir pilnīgi divi dažādi cilvēki. Viss ir pilnīgi atšķirīgs. Tas man likās ļoti neizprotami. Kaut kādā mērā tas ir šoks, bet ejot laikam, tas mani salika pa vietām. Salika pa vietām manu iekšējo pasauli, to kāpēc uz lietām skatos pilnīgi citādāk, nekā mani vecāki. No tāda klusa latvieša manī gandrīz vai nav nekas. Manī ir spēks, enerģija, temperaments. Es teiktu, ka tā ir tā mentalitāte, kura tomēr kaut kādā veidā to ģenētisko kodu nes drusku līdzi. Šis man ļāva no tām divām personībām, no tām divām meitenēm savilkt visu vienā veselā, es beidzot sapratu, kas es esmu, kādiem procesiem es esmu izgājusi cauri.”

“Esmu īpaša, jo man ir divas dzimšanas dienas!”

Lai gan līdz 27 gadu vecumam Inta savu dzimšanas dienu svinējusi 25. februārī, nu viņa to dara arī 29. augustā, kad faktiski ir ienākusi šajā pasaulē.

“Es vienmēr smejos, ka esmu īpaša, jo man ir veselas divas dzimšanas dienas. Ja vārdu man noteikt nebija vēlme mainīt uz to, ko deva bioloģiskie vecāki, tad dzimšanas diena gan man ir tāda svarīga diena – svarīgi apzināties, ka tieši šajā dienā es ienācu pasaulē. Tas, ko es varu par sevi teikt – visticamāk, ka man ir ļoti spēcīga intuīcija vai kaut kāda iekšējā sajūta, kas man visu laiku lika par to domāt.”

“Es domāju, ka tas, ka esmu nonākusi tieši savā ģimenē, esmu adoptēta, tas ir ārkārtīgi fantastisks notikums, jo bērnus no viņu bioloģiskās ģimenes jau neizņem labu apstākļu dēļ. Es priecāšos visu mūžu par to, kāda es esmu šobrīd šeit un tagad, un paldies vecākiem par to. Vienīgais, kas man traucēja – ka man to nepateica laicīgi,” atklāta ir Inta.

Arī adoptētājiem ir bail!

Pēcāk saviem vecākiem jautājusi, kāpēc adopcijas fakts atklāts tik vēlu, Inta saņēmusi atbildi – bailes! Bailes par to, kā to uztvers viņa, kas notiks tālāk. Un šīs bailes pavisam noteikti ir tās, kas iezogas daudzu adoptētāju prātos, kad jāsāk domāt par to, kā savam bērnam atklāt adopcijas faktu.

“Es iesaku šobrīd jaunajiem vecākiem, kas iet adopcijas ceļu, pētīt, mācīties, studēt, skatīties un noteikti sajust savu bērnu, un tā sajūta jau pateiks priekšā, kad būs tas īstais brīdis to pateikt. Informācija šobrīd ir tik pieejama, ka es domāju, vecāki spēs sajust un saprast savus bērnus un kā tam bērnam palīdzēt. Jo tajā brīdī, kad mēs paņemam bērnu no citas ģimenes, viņam ir cita pieredze, viņš kaut ko ir piedzīvojis, šai jaunajai ģimenei jāpalīdz mazajam cilvēkam būt viņam pašam. Meklēt, vērtēt, skatīties un ļaut bērnam veidoties par to personību, kas viņš ir.”

Inta atzīst, ka noteikti saprot abas adopcijā iesaistītās puses, tomēr uzsver, ka katram bērnam, katram cilvēkam ir jāzina savas saknes. Un patiesībā, tas pat ir skaists stāsts, viņa atzīst. “Mēs ar vecākiem daudz runājām, mums izveidojās vēl ciešākas un stiprākas attiecības. Bija arī skaisti noskaidrot, kā viņi mani adoptēja un kāpēc. Tas manus vecākus parādīja pilnīgi citā gaismā. Un man ir milzīgs prieks, ka šo stāstu uzzināju,” teic Inta.

Jautāta, ko gribētu pateikt citām ģimenēm, kas vēl tikai plāno adopciju, Inta saka: “Nebaidīties! Tā var būt ļoti skaista ģimenes pieredze. Noteikti iesaku vērot gan sevi, gan bērnu, sajust mazo, ļaut viņam būt par personību. Es tiešām esmu teikusi, ja es būtu par adopciju zinājusi jau kopš bērnības, es būtu uzaugusi ar domu: “Man ir divas rokas, divas kājas un es esmu adoptēta – nu tas būtu tā dabiski,” noteic Inta.