Vai draud pusaudžu atkarības epidēmija?

Ar veselības ministru Hosamu Abu Meri sarunājas Ieva Broka.

Jums pagājis gads ministra amatā. Ir grūtāk vai vieglāk, nekā bijāt domājis?

Ļoti grūti. Mums ir jāmaina tik daudz kas. Un, kad kaut kas jāmaina, daudz cilvēku ir pret. Bet nozarei visos līmeņos ir nepieciešamas pārmaiņas. Nevari mainīt slimnīcu pārvaldību, ja nedomā par primāro aprūpi. Nevari mainīt ambulatoro pakalpojumu pieejamību, ja nav labas digitālās sistēmas, pareizāk, ja nav sistēmu savietojamība un datu apmaiņa. Kopumā Latvijā mums veselības aprūpē digitalizācija ir labi attīstīta. Nevari skatīties uz atalgojumu, kamēr nav sakārtotas darbavietas. Nevari uzlabot izglītības sistēmu, ja nesāc izskatīt un revidēt profesiju, piemēram, māsu vai farmaceitu, funkcijas un lomu veselības aprūpē, kādas tās ir bijušas līdz šim. Sistēma ir saistīta, un, ja dari vienu lietu, nebūs rezultātu, ja to nedari, paralēli pilnveidojot arī citas. Tāpat kā būvējot māju – jāsāk ar pamatiem, visam ir jābūt precīzi un secīgi.
 

Vai ir izdevies gada laikā paveikt kaut ko no sākuma līdz beigām?

Ir vairāki nozīmīgi lēmumi, un tālākās rīcības plāni apstiprināti Ministru kabinetā, piemēram, viens – jaunais medikamentu cenu veidošanas modelis, kas stāsies spēkā 1. janvārī, kas noteiks vienotu un skaidri saprotamu uzcenojuma veidošanās kārtību un ļaus samazināt iedzīvotāju izdevumus par zālēm. Mēs ceram, ka tas tiešām dos šos 15–20 % recepšu zāļu cenu samazināšanai.
 

Otrais – ir pieņemti ļoti svarīgi Ministru kabineta noteikumi, kas noteiks vienotas kvalitātes veselības pakalpojumu nodrošināšanu visā Latvijas teritorijā. Tam tiek veidotas metodiskās vadības institūcijas onkoloģijā, kardioloģijā, pediatrijā, ģimenes medicīnā u. c. Tāpat Latvijas digitālās veselības centra izveide, kas nodrošinātu vienotu digitālās veselības attīstību Latvijā, nodrošinātu pacientam un ārstniecības personām draudzīgas e-veselības straujāku attīstību, vienotus standartus IKT sistēmām, lai veselības datu apmaiņa starp ārstniecības iestādēm notiktu ērti un viegli. 
 

Nesen premjere lūdza iesniegt katram ministram iesāktās pārmaiņas savā nozarē – secinājām, ka, neskaitot dažādas nelielas izmaiņas, Veselības ministrija sākusi deviņus būtiskus pārmaiņu projektus. Un tas nepavisam nav maz! Šīs pārmaiņas ir jānovada, lai visi redzam rezultātu.
 

Šobrīd man ir skaidra arī piecu gadu vīzija par to, kā jāvirza veselības nozares attīstība. Lielu uzmanību pievēršam efektivitātei – Nacionālais veselības dienests, kas administrē veselības finansējumu, ir izveidojis digitālo rīku un spēj izsekot gandrīz katram santīmam. Tas mums ļaus pārliecināties, kur tiek iztērēti līdzekļi, īpaši, ja jūtam, ka tam neseko pārmaiņas. Un nesakām, ka ir vajadzīgi vēl 500 miljoni eiro veselības budžetā, lai būtu kā Igaunijā. Ko, redz', tomēr pateicu…
 

Nākamgad būs sarežģīts budžets, tas nozīmē, ka vajadzēs skatīties vēl vairāk, kur varam efektīvāk organizēt procesus. Naudu dosim tam, kam tiešām vajag.

Nesen biju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā – tā bija tik pozitīva pieredze! Domāju, ka vizītē pie bērnu alergologa pulmonologa pavadīsim 20 minūtes, bet bijām vairākas stundas – to laikā turpat veica virkni izmeklējumu, un pēc tiem atkal atgriezāmies pie speciālista un jau arī pie slēdziena! Tas tiešām bija fantastiski, ieskaitot skaisto un moderno vidi. 

Paldies par to. Šādas pieredzes vajag minēt, jo cilvēki vairāk stāsta un raksta tikai slikto… Pārmaiņas notiek visur. Mēs gribam, lai tas, kas notiek Bērnu slimnīcā, notiktu arī citās slimnīcās. Tagad notiek būvniecības darbi gan RAKUS (Rīgas Austrumu Klīniskajā universitātes slimnīcā), gan Stradiņos, tāpēc ir daudz sastrēgumu, cilvēki neapmierināti, bet domāju, ka divu gadu laikā redzēsim būtiskus uzlabojumus slimnīcu infrastruktūrā. Gribam arī ciešāku sadarbību ar reģionālajām slimnīcām, tāpēc arī pieņēmām lēmumu valdībā par valsts līdzdalību stratēģiskajā Daugavpils reģionālajā slimnīcā, iekļausim to Universitātes slimnīcu ekosistēmā.
 

Par Latgales reģionu īpaši domājam veselības pakalpojumu pieejamības nodrošināšanas ziņā – tur mums ir plāni pārskatīt visas slimnīcas, to kvalitāti, uzklausīt pacientu pieredzi. Šogad esam panākuši izmaiņas pacientu tiesību likumā un strādājam, lai katrā medicīnas iestādē (it īpaši lielākajās, kur ir vairāk stacionāro pacientu) būtu savs pacientu pieredzes speciālists, lai nebūtu tā, ka par katru problēmu, kas parādās, grieztos pie Veselības inspekcijas. Katrā slimnīcā būs speciālists, kam pasūdzēties, piemēram, par ēdienu vai par aprūpi.
 

Kā jau minēju iepriekš, ļoti svarīga ir veselības datu pieejamība – esam izveidojuši laboratorijas modeli “eVeselība”, kur, lai apskatītu savus ārstēšanas datus, nav jāmaksā nauda, bez maksas ir pieejama visa izmeklējumu vēsture. Tas tūlīt sāks darboties. Un vēl ir virkne digitālu lietu, ko nākamgad uzlabosim, – rindas, pierakstīšanās pie ārsta utt. 

Zinot, ka cilvēkresursu nākotnē trūks, pilnveidojām māsu apmācību programmu – RSU nākamgad tiks ieviesta programma “Paplašinātās kompetences māsa”, kas būtu gatava asistēt speciālistiem un padarītu ārstēšanas procesu ātrāku. Šodien tieši runājām ar amerikāņu kolēģiem no Džonsa Hopkinsa universitātes ASV – par māsu vadītām klīnikām, jo māsām tagad ir augstākā izglītība, bakalaura grāds un tad maģistrs, kopā seši gadi. Palielinājām arī budžeta vietu skaitu māsu programmai uz vairāk nekā 200, palielinājām algas rezidentiem. Izmaksu efektivitāte ir viena no reformu vadlīnijām. 
Cilvēkresursu ziņā ir arī milzīgi izaicinājumi, ko risinām saistībā ar rezidentiem, – pirmo reizi rezidenti tiek sadalīti par visām Latvijas slimnīcām, līdz šim koncentrācija bija lielajās slimnīcās. Mēģināsim rezidentus aicināt palikt perifērijas medicīnas iestādēs. 
 

Ir vēl ļoti daudz darba, nepieciešami kādi četri gadi, bet, ja darām visu, kas uzrakstīts stratēģiski, piecu gadu laikā uzlabojumi būs acīmredzami. 

Protams, visi un visur grib, lai iespējams tikt pie speciālista nedēļas laikā. Bijām Dānijā – tur psihiatrs jāgaida no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem. Traumatologi – 1–3 mēneši. Protams, notiek pacientu izvērtēšana, kuram vajag tūlīt, bet kurš palīdzību var gaidīt. Taču šie minētie nav tie labākie piemēri, mums ir jābūt vismaz vidējā līmenī ES kontekstā, tāpēc uz to pusi ejam.
 

Bet mēs šodien tiekamies par konkrētu tēmu – pusaudži un atkarības. Statistika un arī pieredze, ko redzam uz ielas, nav patīkama – beidzamo desmit gadu laikā “lietošanas cipari” dubultojušies.

Liela problēma ir tā – un to arī pierāda dati –, ka šīs vielas ir vairāk un vieglāk pieejamas. Arī tas, ka daļa no lietotājiem ir motivēti meklēt palīdzību, bet liela daļa – nav. Viens no uzdevumiem ir atrast veidu, kā nemotivētos motivēt meklēt palīdzību. Ir jāmaina normatīvie akti. Ir jābūt piemērotai ārstēšanas programmai un vairākām ārstniecības un rehabilitācijas vietām. Pašlaik Latvijā ir tikai viena Ģintermuiža ar konkrēta veida pakalpojumiem, ko tā sniedz, bet tas neaptver visas vajadzības. Tāpēc mēs gribam Latvijā vēl četras vai piecas vietas, kur jauniešiem ārstēties. Decembra vidū būs tikšanās divu padomju ietvarā – Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas koordinācijas padomes, ko vada veselības ministrs, un Bērnu lietu sadarbības padomes, ko vada labklājības ministrs. Strādājam pie risinājumiem kopā. Ir vairāki ministri, kas jāiesaista darbā, jo jautājumi ir ne tikai par ārstēšanu, bet arī par rehabilitāciju un šo bērnu sociālās dzīves risināšanu, par izglītošanu, tāpat būtisks ir pašvaldību līmenis. No mūsu puses būs vairāki piedāvājumi, ir darba grupa, kas pie tā strādā un piedāvā padomēm konkrētus risinājumus.
 

Viens jau diskutēts virziens ir, kā narkotisko vielu lietošanu apkarot, bet otrs virziens – nav jāsoda bērns, kurš meklē palīdzību. 

Manuprāt, nav jāsauc pie kriminālatbildības tas, kurš lieto, jo viņš pēc būtības ir slims cilvēks. Jautājums ir par to, kurš tirgo. 

Iekšlietu ministrija gribēja, lai atbrīvotu pilnīgi visus, kuri lieto, bet no citām ministrijām viedoklis – pie kriminālatbildības nav jāsauc līdz 18, 21 gadam. Tas ir būtiski, jo mēs jau tagad redzam, ka bailēs no soda jaunieši baidās izsaukt palīdzību. Pagājušogad bija gadījums, kad nomira bērns, jo viņa draugi nesauca palīdzību – bailēs, ka atbrauks arī policija. Sods nemainīs faktu, ka bērns ir jāārstē un jārehabilitē.
 

Atkarība ir problēma, kas kļūst par mazāku problēmu, ja par to kaut vai tiek runāts. Te nedrīkstētu būt kauns, jo zem kauna tad viss arī noslēpjas. Vecākiem par šādām bērnu problēmām runāt ir kauns, jo tas parāda viņus citā gaismā, nekā viņi gribētu sabiedrībā atklāties.
Precīzi. Juridiskais jautājums ir jāatrisina, lai cilvēki šādās situācijās var un grib zvanīt un lūgt palīdzību. Kriminālatbildības dēļ cilvēki par to nerunā. Statistika, kas mums ir par cilvēkiem, kas nonāk slimnīcā vai atrasti uz ielas, neatspoguļo īstenību – to, kuri lieto, ir daudz vairāk.
 

Pieļauju arī, ka izgaismojas bērni, kas nāk no mazāk turīgām ģimenēm, kamēr vidusslānis savus bērnus ar šādām problēmām slēpj pat no radiem, kur nu vēl plašākas sabiedrības.
Varbūt. Tas izgaismojas psihiatra-narkologa redzeslokā; ir reģistrs pacientiem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, no kura cilvēki baidās, ka, nonākot šajā reģistrā, viņiem visu mūžu būs uzlikts zīmogs par viņu atkarību. Te ir cits jautājums. Kā atteikties no reģistra “sodošās” funkcijas? Sabiedrība to uztver tieši tā. Un kā padarīt šos datus citādi jēgpilnus un mērķtiecīgi izmantojamus? Jo mēs arī nevēlamies, lai autovadītāja apliecību piešķir vai šaujamieroci izsniedz kādam ar psihisko diagnozi, kas var apdraudēt sabiedrību. Bet tad ir jānosaka pilnīgi citi noteikumi šim reģistram. Šobrīd tas ir nepilnīgs, tajā ir tikai daļa informācijas, kas turklāt var tikt nepareizi interpretēta. Riski, par ko runājam, vēl joprojām pastāv. Tā kā daudz kas ir jādara, un daudz lietu mēs varēsim paveikt arī bez finansējuma, piemēram, izmaiņas normatīvajos aktos, kas saistītas ar kriminālatbildību. 
 

Ģintermuižā, kas ir vienīgā ārstniecības un rehabilitācijas slimnīca atkarīgajiem jauniešiem, nepietiek vietu, tāpēc katrā reģionā ir jābūt pieejamam vienam šādam centram. Mēs gribam, lai Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, iespējams, arī Strenčos, Ainažos un Jelgavā būtu šādas vietas. Bet tam gan ir nepieciešams papildu finansējums. Premjerministre pagājušajā vasarā mums lika izdomāt vairākus piedāvājumus tam, ko vajag labot normatīvajos aktos, administratīvajā darbā, sadarbībā ar Labklājības un Iekšlietu ministrijām, arī pašvaldībām un Izglītības un zinātnes ministriju. Ir daudz jautājumu – kā identificēt bērnus ar šādām problēmām, kā viņiem palīdzēt un kā turpināt rehabilitāciju. Palīdzēt “līdz galam”, nevis tā, kā ir tagad, pa daļām. Dažreiz kāds pazūd sistēmā vai neviens vispār nepamana, ka jaunietim ir šāda problēma. Domāju, ka mūsu piedāvājums būs labs un tas strādās. 
 

Visu sarunu lasi žurnāla “100 labi padomi Par veselību” jaunākajā numurā!