Dziedātāja un elektriķis jeb Cirka arēnā dzimis duets un ģimene

Ar Silineviču pāri jeb Duo Silinevich sarunājamies attālināti, jo pašlaik viņu māja uz riteņiem, kā abi dēvē savu treileru, noenkurota Beļģijā, kur paliks visu drīzo svētku laiku. “Cirka mākslinieki tā dzīvo,” saka Svetlana, un Romāns piebilst, ka tad, kad citi atpūšas, māksliniekiem ir aktīvākais darba laiks. Taču viņi nespēj un nevēlas pat domāt par cita veida nodarbi, jo, kā abi sarunas laikā vairākkārt apliecina, cirks ir viņu lielā mīlestība. Svetlana saka: “Manuprāt, tas ir unikālākais no visiem mākslas veidiem.” Šo dzirksti abu acīs un sirdī sajūtu pat caur viedierīces ekrānu, kurā skatos, ar viņiem sarunājoties. 
Laiku pa laikam ekrānā pavīd arī trīsgadīgā Ņikitas zinātkārais skatiens, kādā citā brīdī smaidu man velta piecus gadus vecā Aļona. Tā kā runājamies vairāk nekā stundu, bērniem sāk apnikt vecāku iepriekš sarūpētās mierīgās nodarbes, jo Silineviču ģimeni vislabāk raksturo vārds kustība. Pat tajās dienās, kad brīvs tikai rīta vai vakara cēliens, viņi kāpj mašīnā un dodas izbraucienā pie dabas. Vēlams, tur, kur vēl nav būts, lai apskatītu paši un parādītu bērniem, cik skaista ir pasaule mums apkārt.

Dziedātāja un elektriķis

Silineviču ģimene piedzima Rīgas cirkā un šogad svinēja kāzu 11.  jubileju. Abi iepazinās 2011. gadā, Svetlana cirkā strādāja jau pāris gadu, kad kolektīvam pievienojās Romāns. Jauns puisis, topošais elektriķis-montieris, kurš bija pabeidzis studijas Rīgas Tehniskajā universitātē un turpināja mācības Latvijas Universitātē, bet Rīgas cirkā pieteicās strādāt nedēļas nogalēs, lai aizpildītu brīvo laiku un kaut ko nopelnītu.

Arī Svetlana cirka arēnā nokļuva sagadīšanās dēļ. Tur viņa sāka piestrādāt vēl studiju laikā kā dziedātāja un dejotāja izrādēs. Viņa ir pabeigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur apguva akadēmisko dziedāšanu, un kādu laiku pat strādājusi Operā, taču, kad vajadzēja izvēlēties, mīlestība pret cirka mākslu izrādījās spēcīgāka. 

“Kopā ar Romānu darbojāmies arēnā kādu gadu, kad sapratām, ka mums radušās simpātijas. Sākām sarakstīties, ar laiku sākām kopā iet uz cirka studiju trenēties, līdz izgudrojām, ka mums vajag radīt kopīgu priekšnesumu, kaut ko foršu kopā uztaisīt. Tas viss pārauga par mīlestību starp mums un mīlestību pret cirka mākslu,” stāsta Svetlana. Romāns piebilst, ka cirka vide ir tāda kā slēgtā zona, kur tiek pavadīts daudz laika kopā ar kolēģiem, tāpēc cits citu iepazīst ļoti labi. 
 

Sarunas laikā daudzkārt manu, ka Rīgas cirks abiem patiešām nozīmē daudz, un viņi apliecina: “Tās bija mūsu mājas! Nakšņot gājām uz saviem mitekļiem, bet no agra rīta līdz vēlam vakaram uzturējāmies Rīgas cirkā. Tajā, kas bija pirms rekonstrukcijas.”

Treniņi līdz asinīm

Svetlana spilgti atceras savu pirmo tā saukto bīstamo numuru, kurā piedalījusies. Tas noticis gadu pirms tam, kad viņa kļuva par štata darbinieci Rīgas cirkā. “Iepazinos ar burvju mākslinieku un žonglieri Denisu, kurš vairāk pazīstams kā Gabriels Gots. Viņš strādāja pie sava nažu metēja numura. Viņa asistente reiz man palūdza pastāvēt pie tā dēļa, kur Deniss met nažus. Tā es kaut kā lēnām, nemanot iekļuvu viņu numurā, un man iepatikās piedalīties šajā pasākumā,” viņa teic un paskaidro, ka tas nebija gluži adrenalīns, kas piesaistīja, arī nekādu baiļu vai citu ekstrēmu izjūtu neesot bijis. “Nē, tā bija vienkārši forša sajūta!”

Mūzikas akadēmiju viņa pabeidza, jau strādājot cirkā, un tieši tur arī notikusi diplomdarba aizstāvēšana operdziedāšanā, izpildot Nikolaja Rimska-Korsakova “Sniegbaltīti”.   

Pirmais kopīgi ar Romānu veidotais numurs bija gaisa trapece, ar ko viņi piedalījušies savulaik populārajā starptautiskajā cirka festivālā Zelta Kārlis un ieguvuši trešo vietu. Romāns saka: “Protams, sapratām, ka šī balva mums tika iedota nedaudz bonusā, jo mēs neesam no cirka. Skatoties uz citiem, vienmēr šķiet, ka mums nav tik labu dotību.” 

Svetlana paskaidro, ka lielākā daļa mākslinieku cirkā darbojas vai nu no pašas mazotnes, nākot līdzi saviem vecākiem, vai kopš diezgan agra vecuma, jo aizvesti uz cirka skolu vai kādu studiju. “Viņiem tas jau ir asinīs,” saka Svetlana, “turpretī es sāku darboties cirkā, kad man bija 23 gadi, bet Romāns 19 gadu vecumā. Lai kaut ko sasniegtu, mums ir jāstrādā četrreiz vairāk.” 

Pāris neslēpj, ka bijuši arī pavisam grūti periodi, – asiņojušas rokas, kājas, viss ķermenis sāpējis. “Trenējāmies līdz asarām, līdz asinīm. Bija arī kritieni, bet mūsu neatlaidība un vēlme darboties šajā jomā tomēr izrādījās spēcīgāka, un par to esam laimīgi,” Svetlana neslēpj gandarījumu.  

Spēka vieta

“Tagad darbojamies kā neatkarīgi mākslinieki. Kad esam Latvijā, daudz trenējamies Rēzeknes kultūras namā, kur mums vienmēr iedod telpas, un par to viņiem mīļš un liels paldies. Agrāk bija sporta zāle, kas tagad slēgta uz rekonstrukciju, un dažkārt varējām izmantot “Gora” telpas, bet tur notiek daudz pasākumu, grūtāk saskaņot laikus, un tur nav arī visa mums nepieciešamā. Bet, lai savestu sevi kārtībā, pietiek arī ar treniņiem mājās,” stāsta Romāns. 

Silineviči Rēzekni sauc par savu spēka vietu, tur ir viņu mājas, draugi radi. “Kad esam Latvijā, dzīvojam Rēzeknē, kur maniem vecākiem ir liela māja,” atklāj Svetlana. Romāns uzsver, ka arī dzimtenē viņi nesēž vienā pilsētā. “Mani vecāki dzīvo Rīgā, vecmāmiņa ir Jūrmalā, tāpēc daudz esam kustībā.” 
 

Arī savus nākotnes plānus viņi kaldina saistībā ar šo Latgales pilsētu, taču tā pa īstam nobāzēties vienā vietā ģimene iecerējusi tikai pēc diviem gadiem, kad meitai būs jāsāk skolas gaitas. 

“Nevar zināt, kas notiks rīt, tāpēc pašlaik dzīvojam dienu no dienas gan ar savām iecerēm, gan sapņiem un cenšamies iedot bērniem labāko,” teic Svetlana. Tieši viņa, esot aiz Latvijas robežām, katru rītu ir savu bērnu – bērndārznieku – skolotāja. “No rīta mums ir nodarbības – veicam dažādus uzdevumus, izpildām darba lapas, ko ir atsūtījušas skolotājas, un tad tās sūtu atpakaļ,” viņa stāsta. “Ņikita daudz mācās no lielās māsas, viņam ļoti patīk. Bērni apgūst arī valodas, tostarp latviešu. Viņi pārzina četras vai piecas dažādas valodas. Arī fiziski attīstās, jo mērķtiecīgi viņus vedam uz batutiem, uz bērnu laukumiem.”

Dzīvo mājā uz riteņiem

Patlaban Silineviču pāris aktīvi gatavojas Ziemassvētku izrādēm Beļģijā. “Mēs braukājam kā viesmākslinieki. Esam duets ar saviem cirka numuriem. Mums ir diezgan plaša programma dažādiem cirka žanriem,” atklāj Romāns, bet Svetlana smejot piebilst: “Lai gan esam svešumā, jūtamies kā mājās, jo mums ir sava māja uz riteņiem – liels treilers. Sadzīvē nekas nemainās, tikai ainava aiz loga.”

Katru vakaru Silineviči videozvanā sazinās ar mājiniekiem, jo būt kopā ilgāku laiku sanāk reti. Šovasar pēc garāka pārtraukuma bijusi iespēja ilgāk pabūt Latvijā, un par to atzinība saņemta no Svetlanas brāļa, kuram vasarā ir dzimšanas diena; beidzot svinībās klātesoša bijusi arī mīļā māsa. Pat kovida laiks nepalīdzēja būt vairāk kopā ar ģimeni, jo Silineviči tāpat kā daudzi citi viņu kolēģi iestrēga Beļģijā. “Vienkārši netikām prom,” saka Romāns, “un kopā ar citiem cirka māksliniekiem kemperu stāvlaukumā gaidījām, kad varēsim atsākt darbu. Bija traki.” 
 

Gana ilgs laiks pavadīts arī bērnu kopšanas atvaļinājumā, turklāt grūtniecības laikā sarežģījumu dēļ Svetlanai nācās atteikties no jebkādiem treniņiem, un arī Romāns tad neuzstājās. “Pelnīju naudu kokapstrādē,” viņš saka. Pēc bērnu piedzimšanas gan viņi atsāka treniņus, tiklīdz Svetlana no ārstiem saņēma zaļo gaismu, jo, kā abi atzīst, iemaņas zūd ļoti ātri, bet tās atgūt ir gaužām grūti.

Bīstamus trikus mācās gadiem ilgi

Nesen televīzijas šovā “Ir talants” demonstrētais pāra numurs ar loka šaušanu patiesībā ir vairākus gadus ilgu mērķtiecīgu treniņu rezultāts. Romāns atklāj, ka, pirmkārt, lai tēmētu un izšautu bultu tur, kur centimetra attālumā ir sievas galva, vajag aukstu sirdi. “Vienkārši neko nedomā un šauj. Tiklīdz kaut ko sāc domāt, trāpīsi visur citur, tikai ne mērķī,” viņš smej un turpina: “Otrkārt, tas ir aptuveni piecu gadu ilgu treniņu rezultāts. Sākumā es pieradu, ka Svetlana stāv divu vai trīs metru attālumā, tad viņa sāka stāvēt tuvāk, tuvāk... 

Jo ir jāpieradina nervi pie šīs situācijas, kad tev jāšauj sievas virzienā. Un tas notiek visos cirka žanros. 

Ar to pašu gaisa vingrošanu – sākumā tu iemācies sēdēt augstumā, tad uz zemes uztrenē, kā pareizi pārlikt rokas, lai par to nevajadzētu domāt, esot augstumā. Ar laiku viss notiek intuitīvi.” 

Svetlana piebilst, ka ikkatrs priekšnesums prasa drosmi. “Mums ir tādi triki, kurus izpildot joprojām ļoti pārdzīvojam. Dažreiz ir tā, ka Romāns numura laikā saka – šodien šo triku nerādīsim, jo, piemēram, ir slidens un pārāk bīstami.”

Ģimenē ir arī princese-daktere

Duo Silinevich ir pieprasīti mākslinieki ne tikai cirka programmās, bet arī dažādos pasākumos daudzviet Eiropā, tāpēc ceļot sanāk daudz. Kā jau aktīvai ģimenei pieklājas, viņi katrā pilsētā izzina visu, kas vien pieejams un apskatāms. Īpaši iecienīti ir zoodārzi, tiem vienmēr ir priekšroka, apskata arī pilis un baznīcas. Bērniem patīk klausīties, kāda katrā dievnamā, kuru viņi apmeklē, ir akustika, arī iedegt svecītes un pielūgt Dievu, pateikties par visu, kas viņiem dots. Ģimene labprāt dodas arī uz dabas takām un parkiem. “Mēs ar bērniem ļoti daudz laika pavadām kopā. Ir forši, ka viņi nenogurst priecāties arī par tām lietām, kuras redz atkārtoti,” saka Svetlana. 

Cirka numuros gan bērni nepiedalās, un arī trenēties viņiem neliek. Silineviči vairākkārt uzsver – jā, mazie dzīvojas cirkā kopā ar viņiem, taču tā būs viņu izvēle, trenēties vai ne. “Meita, piemēram, saka, ka viņa būs princese-daktere, jo viņai patīk ārstēt savas lelles un dziedāt. Lai arī abi bērni labprāt taisa špagatu un staipās kopā ar mums, tikai laiks rādīs, ko viņi darīs nākotnē. Mēs dzīvojam šodienā.”