Kā maratona skriešanas laikā pagūt apmeklēt dēla koncertu? Ievas Cimermanes pieredze

Jāvar, jāpagūst uz koncertu

2016. gads. Gatavojos skriet savu trešo maratonu dzīvē, otro – tieši Rīgā, līdz ar to priekšstats par to, ko un kā varu, vismaz aptuveni ir, kaut arī jāatzīst, ka gatavošanās jebkuram no maniem maratoniem bija vairāk intuitīva uz pašsajūtu balstīta, bez profesionālas uzraudzības. Skaidrs, ka maratonam mērķtiecīgi sāku gatavoties jau vairākus mēnešus iepriekš, tātad tam tiek veltīts laiks.

Paralēli tam mans tolaik astoņus gadus vecais dēls mācās Jāzepa Mediņa mūzikas skolā un dzied zēnu korī. Tuvojas maratona datums, kas ir maijs un arī, kā mēs zinām, Māmiņdienas mēnesis. Un tiek izsludināts kora koncerts par godu Māmiņdienai – tieši maratona dienā plkst. 12.00. Turklāt manam dēlam jādzied arī solo. Lieki piebilst, ka tas ir teju katras mammas sapnis redzēt, kā bērns uzstājas solo.

Ko darīt, kā būt? Jo atmest maratonu – žēl ieguldītā laika, neklausīties koncertu – “noziegums”.

Papētu trasi, parēķinu laiku un secinu, ka noskriet maratonu tādā tempā, lai pēc finiša pagūtu uz koncertu nav manos spēkos, jo tad finiša laikam ir jābūt zem trīs stundām un 30 minūtēm. Bet ir risinājums! Jāzepa Mediņa mūzikas skola ir vien pārsimt metru attālumā no trases, kas nozīmē, ka ap trases laikam 38. kilometru jāizmet līkums līdz koncertam. Domāts, darīts. Tiek noorganizēta loģistika, lai skolas ģērbtuvē būtu atstāts maisiņš ar apģērbu, ko aši uzvelkt pa virsu skriešanas apģērbam, lai varu padarīt sevi nedaudz atbilstošāku koncerta apmeklētāja etiķetei.

Startēju, skrienu, rēķinu laiku un vienā brīdī saprotu, ka tomēr mani aprēķini bijuši pavirši un jāskrien tempā, kas ir nedaudz virs mana ierastā. Ja pareizi atceros, laikam bija jātur temps ap 5:20 min/km. Bet man bija MĒRĶIS! Dzirdēt, kā dēls dzied solo, tādēļ, lai arī bija grūti, visu distanci sevi motivēju ar tekstu: “Jāvar, jāpagūst uz koncertu, jāvar, jāpagūst uz koncertu!”

Un es paguvu! Pie Nacionālā teātra metu līkumu, ieskrēju skolā, pārģērbos, noklausījos dēla uzstāšanos un metos atpakaļ trasē (lai man piedod pārējie mākslinieki, līdz galam koncertu neklausījos). Finiša laiks, ieskaitot koncerta apmeklējumu – 04:27:25.

2016. gads – skrējiena laikā paspēts uz koncertu! (Foto: privātais arhīvs)

Pasaule būtu daudz labāka, ja visi būtu kā skrējēju kopienā

Ja reiz dzīvē atkal gadītos tāda sakritība, vai es to darītu vēlreiz? Noteikti! Visbiežāk dzīvē ir nācies nožēlot tās situācijas, kad it kā objektīvu apstākļu dēļ neesmu bijusi klāt kādā bērniem svarīgā pasākumā. Tādēļ ir jādara viss iespējamais un arī neispējamais, lai vienmēr būtu klāt, tajā pat laikā neupurējot savus plānus. 

Dzīvē var iespēt daudz ko, tikai jāgrib un jāiespringst – šis ir mans moto ne tikai tajā maratona dienā, bet vispār.

Rimi Rīgas maratons ir kā sporta dziesmu svētki, kur jūties starp daudz savējiem, pozitīviem un mērķtiecīgi noskaņotiem cilvēkiem. 

Esot skrējēju vai līdzjutēju vidū, pārņem sajūta – pasaule būtu daudz labāka, ja visi cilvēki būtu tādi kā skrējēju kopienā. Tādēļ novēlu, lai Rimi Rīgas maratonam izdodas saglabāt šo svētku noskaņu, kas nozīmē ne tikai sacensības atlētiem, bet dažādas distances visiem, kas kustas, muzikāli uzmundrinājumi trases malā un aktivitātes līdzjutējiem.

2017. gada maratonu Cimermaņu ģimene nodēvēja par skrējienu "Cimermaņiem – 100!" Ieva skrēja maratonu trešo reizi, vīrs pieveica maratonu pirmo (un vienīgo) reizi dzīvē, savukārt Ieva pēc tam devās kopā ar bērniem īsajā distancē. Kopā tika noskrieti 102 km! (Foto: privātais arhīvs)

Citus Rimi Rīgas maratona skrējēju pieredzes stāstus lasi ŠEIT.