"Meklēju pārinieci!" Saruna ar trīsgadīgu dvīņu tēti, paraairētāju un medaino arbūzu audzētāju Kristu Mickēviču

Iešana var būt bīstama

Ar Kristu tiekamies agrā darbdienas rītā. Ārā vēl pavisam tumšs, bet viņš jau veicis savus ikrīta obligātos vingrinājumus, ko paģēr kājas protēze, aizvedis abus dēlus uz bērnudārzu un no Pļavniekiem nokļuvis Rīgas centrā. Krists ir modies jau mazliet pēc četriem, jo apkures radītā sausā gaisa dēļ abi dvīņu puikas naktī klepojuši, tāpēc gulēts maz. Dēliem nupat nosvinēta trīs gadu jubileja. Puikas pamīšus dzīvo te pie tēta, te pie mammas, jo vecāki sapratuši, ka viņiem katram savs ceļš ejams. 

No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim Krists ar dēliem pārceļas uz savu vecvecāku būvēto māju Aglonā. Runājot par šo vietu, viņa visu laiku smaidošajās acīs parādās vēl priecīgāka dzirksts, jo tieši tur, tālajos laukos, viņš jūtas vislabāk. Un arī pārvietoties vieglāk, jo kājas protēze diezgan pamatīgi ierobežo kustību amplitūdu, tāpēc nākas strikti izvērtēt, kur doties un kur likt kāju. “Ja šorīt nebūtu nokusis atlikušais apledojums, es pie jums nevarētu atnākt,” Krists vaļsirdīgi atzīst un paskaidro, ka, īpaši, kur ietves ir klātas ar bruģi vai flīzēm. Tās esot bīstamas, jo dikti slīd. Un jebkurš kritiens sportiskajam vīrietim var beigties ar lauztu gūžu, jo protēze ir stingra kā akmens, lai cieši turētos. “Ja jūtu, ka iešana var būt bīstama, labāk ir gulēt mājās.” 

Bet Krists mājās neguļ vis un bez ikrīta obligātajiem vingrinājumiem pirms celšanās un aukstas dušas viņš dienas laikā veic vēl virkni fizisku aktivitāšu. Tie ir gan airēšanas treniņi sporta zālē, gan vispārējai veselībai nepieciešamie, jo pārlieku lielās aktivitātes dēļ protēze atstāj sekas – deformējas otrs gurns, rodas problēmas muguras lejasdaļā, mugurkauls savērpjas un tamlīdzīgi. Tomēr aktivitāšu blaknes, kas rada ne tikai diskomfortu, bet arī lielas sāpes, nav spējušas noslāpēt Krista sportiskos mērķus paraairēšanā. Viņš pats tos dēvē par ambicioziem un teic – lai tos sasniegtu, esot jātrenējas vēl trīsreiz vairāk. “Es mēģinu sasniegt maksimumu no tā, kas ir iespējams. Kad bērni paaugsies, būs drusciņ vieglāk, tad var mēģināt sasniegt vairāk, jo labā ziņa ir tāda, ka šajā sporta veidā vidējais vecums ir stipri virs četrdesmit. Man vēl laiks ir.” Krista sīvākajam konkurentam no Itālijas esot 55 gadi. “Tā kā vismaz 20 gadu vēl varu iet uz rezultātu,” viņš smej.

Miera oāze – vecvecāku māja

Rezultātu no Krista prasa arī dēli. Viņi esot divu olšūnu dvīņi, taču tas nemaina faktu, ka puikas abi reizē grib saņemt tēta uzmanību. Krists smejot atzīst, ka būtu tā stipri jāpiedomā, ja tagad vajadzētu izšķirties par vēl kādu bērnu. “Bet mums labi iet,” viņš saka, “lai gan viņi ir ļoti atšķirīgi pēc rakstura. Tagad grūtākais ir sadalīt uzmanību starp abiem, un arī jāskatās, lai viens otru nenosit. (Smejas) Jo puiši ir puiši, bez kaušanās un cīkstēšanās nevar.” 

Krists atzīst, ka, pirms kļuvis par tēti, bijis pārliecināts – bērnus var ietekmēt un izaudzināt tieši tā, kā vecāki vēlas. “Nevar! Vecāki var tikai palīdzēt viņiem izaugt, bet ne izaudzināt pēc sava prāta.” 

Lai gan Krists tā nopietni ar sportu sācis nodarboties jau divarpus gadu vecumā, kad tēvs viņu uzsēdinājis uz moča un iepazīstinājis ar motokrosu, savus dēlus viņš nemudina pievērsties kādam noteiktam sporta veidam. “Manā skatījumā ap četru vai piecu gadu vecumu bērns var sākt iet uz kādiem sporta pulciņiem, kur attīsta vispārējas fiziskās dotības, piemēram, vieglatlētiku, mākslas vingrošanu. Tad jau ap skolas vecumu viņš var izvēlēties sev tīkamāko sporta veidu, jo fiziskā sagatavotība būs. Bet pagaidām mani dēli no aprīļa līdz pat oktobrim katru dienu ar saviem dipdapiem pieveic daudzus kilometrus pa lauku ceļiem un pauguriem. Bērni piedzima janvārī, un jau aprīlī braucām uz Aglonas mājām; pirmajā gadā gulēja ratos zem ābeles. Tagad tur izpētījuši katru kaktiņu. Līdz tuvākajam ceļam ir četri kilometri, viņi var droši braukāt pa apkārtni.” 

Krists atzīst, ka Rīgā sevi neredz.“Man ir pagrūti ar sadzīvi šeit, pārvietošanos. Laukos ir daudz vieglāk. Attaisu mājas durvis, iekāpju mašīnā, turpat ir dārziņš bērniem, kaut vai pidžamā aizved un tur apģērb, kad kārtīgi pamodušies. Rīgā pie bērnudārza nav pat stāvvietas mašīnai, bet man ar abiem aiziet līdz dārziņam ir grūti, īpaši, ja ietve nelīdzena, apledojusi vai sasnigusi.” 
 

Aglonas māju cēluši Krista vecmammas vecāki, šogad tai būs 90 gadu. Viņš pats tur ieviesis šādus tādus jaunievedumus, piemēram, ierīkojis sev vietu, kur sportot. “Man ir treniņu bāze gan Daugavpilī, gan Aglonas mājās,” vīrietis uzskaita. “Kopš sevi atceros, esmu tur dzīvojies, un tagad tur dzīvojas mani bērni.” Krists gan apgāž bieži dzirdētu stereotipu, ka laukos dzīvošana ir lētāka, jo “vietējā veikaliņā visam ir lielākas cenas – tālāk jāved. Tāpēc reizi nedēļā braucam iepirkties uz Daugavpili”.

Frontāla sadursme

Liktenīgā avārija notika 2017. gadā Taizemē, Ko Samui salā, kas Kristam bija iecienīta atpūtas vieta. “Lidoju pie draugiem, kuri tur dzīvo. Toreiz man pēc divām dienām bija plānots doties mājās, no visiem jau atvadījos.” Atmiņā spilgti iegūlis traģiskā notikuma brīdis – Krists braucis ar motorolleru, kad pēkšņi viņam virsū uztriecies busiņš. Frontāla sadursme. Pat vietējā policija vainu centās uzvelt Kristam. “Visi baltie cilvēki viņiem ir iebraucēji, tādēļ jau c pēc noklusējuma būs vainīgi,” viņš skaidro. Tā bija arī šajā gadījumā, kaut gan auto bija iebraucis Krista joslā. Policijā teikts, ka mašīnai pārsprāgusi riepa, taču no citiem avotiem tapa zināms, ka šoferis bijis alkohola reibumā un aizmidzis pie stūres. “To uzzināju, jau esot slimnīcā, draugi pateica un arī sarunāja savus juristus, kas vismaz palīdzēja tikt vaļā no apsūdzības, ka notikušajā vainīgs esmu es.” Draugi centušies iegūt videoierakstus no tuvējiem veikaliem, četros bijušas novērošanas kameras, taču visi ieraksti mistiski bija izzuduši vai nebija saglabājušies – tieši no tās dienas notikumiem. 

Taizeme, Ko Samui salas slimnīca. Par ārstēšanos tajā tika saņemts rēķins 12 000 eiro apmērā, ko apmaksāt palīdzēja ziedotāji.  

Taizemē Kristam piedāvāts uzreiz amputēt roku un kāju. Pateicoties tam, ka bijusi apdrošināšana, viņš tomēr nokļuvis labā klīnikā, kur mediķi centušies saglābt ekstremitātes. Pēc tam vēl divus gadus glābt kāju centās arī ārsti Latvijā. “Nevajadzēja,” Krists saka, “taču dakteris deva 50 %, ka varētu izdoties saglābt, un es šim salmiņam pieķēros.”
 

Latvijā vīrieti nogādāja mūsu paši ārsti, kuri pirms lidojuma Krista vecākiem lika parakstīties par to, ka viņu dēls dzīvs var arī nepārrasties. “Viss bija ļoti slikti, bija tuvu sepsei. Mani aizveda pēdējā brīdī, ceļš bija tāls, jo no Ko Samui salas vajadzēja vēl nokļūt Puketā, ārā 30 grādu karstums, man vaļēji lūzumi... Ārsti Tonijs un Ieva bija pieredzējuši, viņi lido pa visu pasauli šādi. Lai mani atvestu mājās, par ziedotāju un draugu saziedotajiem līdzekļiem vecāki man nopirka deviņas vietas lidmašīnā. Tā es uz nestuvēm lidoju. Visu ceļu biju vakuuma maisā, ārsti mani pieskatīja un deva medikamentus, lai es nebūtu pie samaņas. Sāpes bija lielas.”

Vesela tikai kreisā roka

“Man patīk Latvija,” saka Krists, “patīk mežā pasēdēt. Rudenī pirmo reizi biju sēņot, nu jau ir kaut cik normāli, ka varu to darīt, pirms diviem gadiem nevarēju.” Krists uzskaita vēl virkni lietu, ko tagad spēj paveikt, taču beigās priecīgo noti nomaina pieticīga atzīšanās – visas nodarbes, tostarp sēņošana, pēc tam rezultējas ar sāpēm vismaz divu dienu garumā. “Ja virsma ir nelīdzena un sanāk ar protēzi būt kaut drusciņ augstāk, tad kreisajā – veselajā – pusē nospiežas sēžas nervs. Gadās, ka tad divas vai trīs dienas varu tikai gulēt taisni uz vēdera un censties elpot, jo arī tas ir grūti. Bet jau arvien labāk sanāk atpazīt tuvojošās lielās sāpes, tad laikus iedzeru pretsāpju zāles.” 

Nopietni cietis arī otras kājas celis, locītavai pilnībā nepieciešama rekonstrukcija, taču pagaidām Krists to atliek:. “Kamēr bērni mazi, nevaru uz pusgadu iegulties gultā. Pēc šādas operācijas nepieciešama speciāla rehabilitācija, bet protēzes dēļ es to nevaru pilnvērtīgi izdarīt, tāpēc man vajadzīgs ilgāks atlabšanas laiks. Vispār man no ekstremitātēm vesela ir tikai kreisā roka, viss pārējais salauzts.” 
 

Šo gadu laikā vīrietis kopumā pārcietis jau 32 operācijas, un gaidāmas vēl vairākas. Regulāri arī jāveic protēzes apkope. 

Kristam esot laba protēze, gana dārga, lai to saudzētu. Viens no noteikumiem, kas strikti jāievēro – maksimālais svars, kas protēzei jāiztur, nedrīkst pārsniegt 105 kilogramus. “Ja atņemam manu svaru, tad paliek apmēram desmit kilogrami pāri.” Tomēr pat labai protēzei ir viens būtisks mīnuss – tā plēš drēbes. Pierādījums ir Krista gana laba zīmola džinsos redzamais caurums vietā, kur protēze rīvējas gan sēžot, gan ejot. Arī citus apavus nevar uzvilkt, jo protēze pielāgota konkrētam modelim, tāpēc Kristam ir vairāki vienādu apavu pāri.

Četras tonnas arbūzu

Krists atzīst, ka airēšana ir ļoti smags sporta veids. “Man ir padziļināta pieredze motokrosā, arī hokejs diezgan daudz spēlēts, tāpēc varu salīdzināt. Tev desmit minūtes jāairē maksimālā tempā, kādā vari, bet jau trešajā minūtē tu vairs nevari…” Viņam gan vienmēr paticis pārbaudīt savu spēju robežas, un šī iemesla dēļ reiz pat piedalījies cīņas sportā. “Gadu patrenējos un gāju cīnīties krātiņā, taču, kad dabūju pa galvu, sapratu, ka šis sporta veids nav manējais. Nu nepatīk man, ka galva sāp.” 
 

Paraairēšanā ir trīs dažādas klases, Krists piedalās grupā, kur sportisti spējīgi šūpot muguru un kustināt rokas. Nu viņš meklē sev pārinieci – sievieti ar analogiem kustību traucējumiem. Šis vēstījums darīts zināms visiem attiecīgās jomas ārstiem, ielikts sociālajos tīklos, apzināti draugi un paziņas, taču pagaidām bez rezultātiem. Jo arī dāmai tas nozīmētu vismaz pusotru stundu ilgus treniņus uz airēšanas trenažiera četras vai piecas reizes nedēļā. “Pretējā gadījumā rezultāta nebūs,” Krists saka.  

“Vienna international regatta” sacensībās ar kādreizējo pārinieci iegūta 1. vieta. 

Bez augstajiem mērķiem sportā Kristam ir vēl kāds grandiozs plāns – savā Aglonas saimniecībā audzēt arbūzus. Pērnvasar raža bijusi branga, četras tonnas, taču apmēram ceturtā daļa gāja bojā. “Kļūdījāmies, sastādot visu nedēļas laikā. Skaidrs, ka raža arī ienācās vienlaikus, nepaspējām novākt. Tā kā arbūzi ir super ekoloģiski, tie diezgan ātri sāk bojāties un sarūgst,” Krists stāsta un piebilst, ka arbūzi bijuši necerēti gardi, dzeltenie pat tādi kā medaini. Kāds profesionālis arī skaidrojis, ka tik saldi tie padevušies klimata dēļ. Izrādās, siltās dienas un vēsās naktis, nāk par labu arbūzu garšai. 
“Tagad ar pārinieku esam apzinājuši visas kļūdas un zinām, kā no tām izvairīties.”

Patīk dzīvot vēl vairāk

Lai cik grūti būtu fiziski, pat lielo sāpju dienās Krista domas rosās ap sportiskām aktivitātēm. Tieši tās palīdzējušas tikt ārā no emocionālās pelēcības un atgūties pēc teju piecus gadus miera režīmā pavadītā laika. Vairāki gadi pagājuši slimnīcu palātās, un tur izkristalizējies, kas dzīvē svarīgs un kas it nemaz ne. “Viss ir vienkārši,” Krists saka, “cilvēkam vajag ļoti maz – lai ir, ko ēst, lai ir pietiekami komfortabli dzīvot, un te es nedomāju ekstras, bet siltu ūdeni, labierīcības mājā un tamlīdzīgi. Bet pats galvenais – normālus cilvēkus blakus. Šajā laikā izkristalizējās, kuri patiešām ir mani draugi. Tad tu tādā savējo lokā arī paliec, un ir labi.” Viņš atzīst, ka tagad tā pa īstam spēj novērtēt, cik labi ir būt dzīvam, pat par spīti fiziskajiem grūtumiem, kas daždien mēdz piekalt gultai. “Dzīvīgums un rosīgums man ir no tēta, arī viņš ir ļoti aktīvs, kustīgs un dara visu, ko vien var izdarīt.”

Dažādas sportiskās aktivitātes Kristam vienmēr bijušas tuvas. 

Kristam ir kāds sapnis – reiz tikt pie tādas protēzes, ar kuru drīkst kāpt uz moča un pabraukt. “Gadiem biju Latvijas čempions jauniešiem, pēc tam braucu ar kvadricikliem, arī piedalījos Eiropas čempionātā. Man patīk braukt, bet sacensības gan tagad neskatos, lai sevi nekaitinātu.” Viņš atklāj arī savu attieksmi pret dzīvi – nav vērts pārdzīvot vai uztraukties par lietām, kuras nevari ietekmēt, bet tur, kur vari ietekmēt, dari labāko, ko spēj.