Zigurds Neimanis un Indra Filipsone: "Kaut kam vienojošam ģimenē ir jābūt – arī tad, kad bērniem jau pašiem savas ģimenes!“

Par slinku, lai šķirtos

Jau sarunas sākumā Indra un Zigurds vienprātīgi atzīst, ka viņu ģimene radusies nejauši un ilgās kopā dzīvošanas atslēga ir triviāla – slinkums. “Kad mums kādi pazīstami pāri šķīrās, tad atkal precējās un atkal šķīrās, es domāju – tas taču ir tāds apgrūtinājums! Meklēt jaunu dzīvesvietu, kārtot visus papīrus,” smej Indra, un Zigurds ar sev raksturīgo humoru papildina: “Darbīgiem cilvēkiem taču nav laika tādām izdarībām, tāpēc labāk palikt kopā. Mēs apprecējāmies vēlu, kad biju jau iztrakojies, negribēju to darīt līdz 28 gadu vecumam, jo tad mani būtu paņēmuši armijā.” 

Padomju laikā bijis likums – ja esi mātei vienīgais apgādnieks, tevi armijā neņem līdz 28 gadiem. “Pēc tam vairs vispār neņēma,” aktieris paskaidro. “Tēvs nomira, kad man bija 11 gadu, tāpēc sanāca, ka mammai es biju vienīgais apgādnieks.” 
 

Indra paironizē, ka trāpījusies tajā posmā, kad Zigurds jau varējis precēties. “Mani gan brīdināja – ja esmu sasējusies ar aktieri, tad tur nekas labs nebūšot. Iepazināmies pie kino “Daile” kasēm. Uz blakus esošo darbnīcu biju atnesusi gleznu ierāmēt un iegāju nopirkt kino biļetes. Pēkšņi viens vīrietis man saka – labdien! Kad iebildu, ka neesam pazīstami, bet viņš mani jau vairākkārt sveicina, Zigurds atbildēja: “Tāpēc arī sveicinu – lai iepazītos.”” 
 

Bet Zigurdam atmiņā iegūlusi jau nākamā tikšanās Tērbatas ielā pie kāda trauku veikala, kur Indra aplūkojusi skatlogu. Viņš apstājies blakus un teicis: “To visu mēs nopirksim, kad būsim apprecējušies.” Indra piebilst: “Trauki tajā veikalā gan nav pirkti.”

Iztikšana knapa, bet svētki grandiozi

Indra atzīst, ka aizņemtības dēļ pankūku rīti un līdzīgas ģimenēm raksturīgas ieražas gājušas secen. Abas meitas no mazām dienām iesaistītas deju dzīves norisēs, jo Indra bijusi aizņemta, vadot zvejnieku kolhoza “9. maijs” bērnu deju kolektīvu “Bitīte”, bet Zigurds teātrī. “Līdz ar to bērni bija man līdzi mēģinājumos vai bērnudārzā. Tiesa, centos iekārtoties tā, lai sestdiena un svētdiena ir brīva. Savukārt Zigurdam tieši nedēļas nogalēs bija visvairāk izrāžu, tāpēc trijatā ar meitām no Vecdaugavas, kur tolaik dzīvojām, braucām uz Rīgu un gājām uz kādu izstādi vai kaut kur pastaigāt, reizēm aizbraucām apciemot omi,” atminas Indra un piebilst, ka tik daudz izstādēs vairs nav būts kā tolaik. “Jo nav bijis laika. Arī tagad nav, taču šogad skolēnu dziesmu un deju svētkos esmu goda virsvadītāja, tāpēc varēšu baudīt koncertus, man nebūs tiem jāgatavojas, kā parasti bijis.” 

Indra dzimusi Tukumā, bet piecu gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies uz Garciemu. Tēvs kolhozā Mangaļi bijis zootehniķis, mamma – mājsaimniece. “Man bija ļoti skaista bērnība,” viņa saka un uzsver, ka patiesībā ģimenes skaistās tradīcijas radušās tieši tad, kad iztikšana bijusi paknapa. “Mamma it kā ne no kā mācēja uztaisīt fantastiskus svētkus.” 
 

Indra augusi kopā ar jaunāko māsu Māru. Gan vārdadienas, gan dzimšanas dienas un visi gadskārtu svētki tolaik svinēti daudz skaistāk un plašāk nekā tagad, kad varētu to atļauties. “Mamma visu prata, mācēja daudz ko pagatavot, arī maizi cepa pati. Mums bija govis, vistas un liels dārzs, kur visi labumi bija pa rokai. Kad sabrauca tuvākie radi, dziedājām, smējāmies, onkulis spēlēja akordeonu, gājām rotaļās,” atmiņās gremdējas Indra. Kad mazmeita Annija kādā no savām dzimšanas dienām, kuras parasti svinētas pie vecvecākiem Garciemā, izdomāja to darīt ar rotaļām un dejām, uzaicinātie bērni bijuši pārsteigti, viņiem tas šķitis neierasti, un Indra secina: “Tagad ģimeniskās tradīcijas ir ļoti mainījušās.”

Ģimenes foto tapis “Retrofoto” ateljē 2020. gadā. No kreisās: mazmeita Annija, jaunākā meita Nanete, Indras māsa Māra, mazdēls Marks, znots Māris, meita Nadīna, jaunākais mazdēls Ralfs, Indra un Zigurds. 

Arī pašu ģimenē daudz kas esot citādi, taču kopīgās tradīcijas saglabājušās, atzīmējot gadskārtas – Lieldienas, Ziemassvētkus. Jāņu svinēšana gan nav sanākusi visiem kopā, jo Zigurds allaž spēlējis Skroderdienas Silmačos vai vadījis kādu pasākumu. Toties Lieldienas nav iedomājamas bez šūpošanās, olu krāsošanas, ripināšanas, slēpšanas un olu kaujām.
“Garciemā mums ilgus gadus bija znota Māra sameistarotas lielas šūpoles, līdz beigās mazbērni tās tomēr salauza. Tagad jau visi esam lieli, taču, lai kaut kā to šūpošanās tradīciju saglabātu, Zigurds vienmēr uzliek šūpuļtīklu,” Lieldienu ainu uzbur Indra. 

Zigurds atzīstas – viņš sievas stāstītajā klausoties kā brīnumā. “To visu jau vienmēr organizēja viņa, es tikai piedalījos – un arī ne vienmēr, jo bieži bija izrādes vai kāds pasākums jāvada.”

Aizņemtība un kūku ballīte

Abi atzīst, ka ģimeniskās tradīcijas nāk tieši no Indras ģimenes, jo Zigurds no savējās mantojis aizņemtību. Viņš paskaidro: “Mans tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs, un man kā viņa dēlam bija jārāda priekšzīme pārējiem jauniešiem. Nedrīkstēju iet uz upi peldēt un slaistīties, bija jāstrādā. Man bija govis jāgana un citi lauku darbi jāpaveic, taču arī es bērnību atceros kā ļoti foršu laiku. Tā kā vecāki saimniekoja laukos, tur dzīvojos vasarās, bet ziemās lielākoties dzīvoju un mācījos Rīgā pie vecmammas. Iespējams, tāpēc nekādas īpašās ģimenes tradīcijas neatceros. Tēvs kā kolhoza vadītājs bija nepārtraukti aizņemts, jo pirmie gadi pēc kara bija diezgan grūti, bet mamma strādāja bibliotēkā. Taču es nekādu sūrumu neizjutu, arī skolu atceros kā kaut ko foršu. Man bija laba galva, dažas mācību grāmatas vispār neatvēru, jo pietika ar to, ko skolotāji stundās izstāstīja.” 
 

Indra ir pārliecināta, kaut kam vienojošam ģimenē noteikti ir jābūt – arī tad, kad bērni izauguši un izveidojuši paši savas ģimenes. “Jā, mēs nedzīvojam kopā, bet svētkos gan sabraucam vai nu pie vecākās meitas, kur aug mūsu trīs mazbērni, vai pie mums Garciemā. Piemēram, vienā reizē izdomāju, ka mazmeitas Annijas desmit gadu jubilejā būs kūku ballīte, bet tās kūkas bērni paši taisīs. Es tikai izcepu pamatnes, saliku uz galda dažādus pildījumus. Toreiz mazmeita bija saaicinājusi 46 bērnus, un visi bariņos pa astoņi arī nāca pie galda un taisīja savas kūkas. Interesantākais ir tas, ka pēc tam mazdēls Marks savā desmit gadu jubilejā arī gribēja tādu kūku ballīti.”

Tagad mazbērni jau izauguši – Annijai ir 18, Markam 16, Ralfam 13 gadi. Jaunākais esot atraktīvs puisis un vienmēr savā dzimšanas dienā izdomājot kaut ko neparastu. Reiz visi devušies uz šokolādes darbnīcu, citā reizē darbojušies ar mālu, vēl kādā cepuši ūdenskliņģerus. “Garlaicīgi mums nav,” priecīga ir Indra.

Galvenais – nepazaudēt sevi

Uz jautājumu, kāda ir ilgas kopābūšanas atslēga, pāris atsmej, ka patiesībā pusi no šiem 50 gadiem viņi dzīvojuši atsevišķi, jo Indra daudz laika pavadījusi izbraukumos ar deju ansambli “Daile”, bet Zigurds ceļojis ar viesizrādēm. 
 

Indra gan pavisam nopietni piebilst: “Viennozīmīgi gribu teikt – un to esmu teikusi arī visām savām dejotājām, kuras apprecējās un tad ar asarām acīs gāja prom no dejošanas, jo vīrs vairs neļauj, – lūdzu, nepazaudējiet pašas sevi! Tikko jūs sāksiet darīt tikai to, ko grib jūsu vīrs, jums nebūs ilgstošas kopdzīves.”

Ziemassvētki savējo lokā. 

Viņu ģimenē nevienam nekas neesot uzspiests, arī bērniem ne, tikai bijis nosacījums, ka tad, ja rudenī izvēlēts kāds pulciņš, sezona ir jāpabeidz, nedrīkst pārtraukt dalību mācību gada vidū. Un meitas klausījušas. Gan Nadīna, vecākā, gan Nanete sākušas dejot tautas dejas, un kādā reizē Indra esot neapdomīgi izteikusies, ka būs jādejo vismaz līdz 9. klasei, ātrāk nevarot iet prom. “To izmantoja jaunākā meita Nanete. Pabeigusi pamatskolu, viņa aizgāja no dejām, bija uzradušās citas intereses. Vecākajai meitai tautas dejas ir sirdslieta,” atklāj Indra. 

Nadīna tagad vada vidējās paaudzes deju kolektīvu “Auda”. Nanete strādā Jūgendstila muzejā un katru gadu mammai dāvina abonementu, kas ļauj kaut katru dienu apmeklēt piecus dažādus muzejus: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju, Muzeju krātuvi un Rīgas Biržu. “Uz šiem muzejiem seniori par 30 eiro var iegādāties abonementu gadam, un ej kaut katru dienu,” teic Indra, atklājot, ka ar jaunāko meitu ir biežas muzeju apmeklētājas un reizēm paņemot līdzi arī Zigurdu. Viņš nosmej: “Jā, mani arī kādreiz izved cilvēkos.” 

Zigurds un Indra ar meitām Nadīnu (no kreisās) un Naneti. 

Pēc brīža aktieris atzīst, ka meitām vārdus izvēlējies viņš, jo bijusi noruna – ja būs meitas, tad vārdus domās viņš, ja puikas, tad Indra. Un vēl bijis noteikums, ka vārdiem jāsākas ar burtu N. 
 

Tradīcijas izzūd…

“Visi kopā vienmēr esam 1. maijā. Tā ir sena ģimenes tradīcija – 25 gadus šajā datumā Nacionālajā teātrī notika bērnu tautas deju ansambļa “Bitīte” un vidējās paaudzes deju kolektīva “Auda” gada atskaites koncerti. Vēlākajos gados šie koncerti pārcēlās uz kultūras pili Ziemeļblāzma. Zigurds ir neaizvietojams koncerta vadītājs. Nereti viņš to darījis kopā ar meitu Naneti un mazmeitu Anniju,” ar lepnumu stāsta Indra. Visi trīs mazbērni bijuši “Dzintariņa” dejotāji, tagad Annija dejo tautas deju ansamblī “Liesma”, Ralfs mācās un dejo pamatskolā “Rīdze”, bet Marks pirms pāris gadiem dejas iemainījis pret regbiju. 

Indra ir pārliecināta – ja, veidojot jaunu ģimeni, pazūd saikne ar vecvecākiem, tad tā jau ir problēma. Vēl jo vairāk, ja abi jaunās ģimenes veidotāji audzināti atšķirīgi, katram bijušas citas tradīcijas vai to nav bijis vispār. “Tad ir grūti. Uzskatu, ka tagad jaunieši ir nesalīdzināmi gudrāki, jo viņiem ir plašākas iespējas un viņi ir zinātkāri, bet ģimenes tradīciju jomā, manuprāt, ir otrādi. Tās pamazām izzūd. Mums vairs nav saiknes ar laukiem. Nav radu laukos, pie kuriem aizbraukt, kur paravēt nezāles, aiziet pie gotiņas, pabarot cālīšus. Protams, ne jau tā cālīšu barošana un gotiņas paglaudīšanu ir svarīgākais, bet pati atmosfēra, tā vide, kas veido apziņu, ka kaut kas jau bijis pirms tevis. Tavas saknes – tas ir nenovērtējami,” saka Indra, un Zigurds papildina: “Tagad daudzi uzbūvējuši lielas mājas ar domu, ka tur dzīvos bērni, bet viņi izaug un aiziet prom. Lielās mājas stāv tukšas. Vairs nav tradīciju vairākām paaudzēm dzīvot zem viena jumta.”

Žurnāla “Patiesā dzīve” specizlaidumā “Rituāli un tradīcijas” lasi arī:

• sarunu ar dziedātāju Ievu Akurateri
• par mūziķes Maijas Sējānes-Īles lielās dzimtas saliedēšanos
• kā svinama Lielā diena jeb Lieldienas
• kas ir krustabas, līdzināšana un mičošana
• bēru tradīcijām 
•  un citus stāstus. 

Žurnālu meklē lielākajās preses tirdzniecības vietās un www.zurnali.lv.