Izvarošana, izmantošana vai tomēr pašas izlaidība..?
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Reizēm tik žēl, ka atmiņas nekur nepazūd. Jo īpaši par šo notikumu, kad piedzērusies tiku aizvesta it kā izgulēties...
Tolaik biju apmēram, divdesmit gadus veca. Meitēns, kas nesen
ieradies lielajā Rīgā no dziļajiem laukiem, lai karjeru kaldinātu.
Mācījos, strādāju. Darba kolektīvs jautrs — ne vien gudri cilvēki,
bet arī tādi, kas izklaidējas uz pilnu klapi. Tiku parauta līdzi,
es viņiem patiku. Tad arī pirmo reizi izmēģināju, kā ir sadzerties
– man nevajadzēja daudz, it sevišķi, ja iedzēru kādu brūnu dziru
tukšā dūšā...
Darbā kādā kabinetā notika kārtējā uzdzīvošana. Un es sadzēros. Nu
traki. Drīz vien jau tupēju tualetē pie poda, cīnīdamās ar „zaļo
pūķi”, vai kā nu to sauc. Brīžiem migu ciet, kāda kolēģīte vaktēja,
lai pavisam te neaizmiegu.
Kad visi jau posās mājup, kolēģe nezināja, ko ar mani iesākt, jo
dzīvojām katra savā pilsētas pusē. Man pieteicās izlīdzēt viens no
priekšniekiem, kas jau ilgu laiku bija centies mani „iestiept”
gultā — viņam patika nomēģināt visas darbinieces... Teicu kolēģei,
ka ar viņu gan nebraukšu, bet viņa mierināja: „Liecies mierā, viņš
taču ar tevi neko nedarīs!”. Īsti neticēju, lai gan — kuram gan
vajadzīga novēmusies meitene?
Vai tiešām viņš mani — piedzērušos meiteni, sāji pēc vēmekļiem smakojošu, — naktī būtu izmantojis?!
Iekrampējusies viņam elkonī, aizsteberēju līdz taksometram, un viņš
mani veda... uz savu dzīvokli. Es nevarēju pakustēties, migu ciet.
Viņš palīdzēja man noģērbties un, kolīdz biju ieguldīta gultā,
atslēdzos.
Kad no rīta pamodos, viņš noliecās, lai noskūpstītu manu krūti un
čukstēja kaut ko par aizvadīto nakti. Sēdēju kā sastingusi. Vai
starp mums kaut kas bija? Uz brīdi uzpeldēja skats, ka viņš ir virs
manis — vai tiešām? Vai tiešām viņš mani — piedzērušos meiteni,
sāji pēc vēmekļiem smakojošu, — naktī būtu izmantojis?! Bet kaut
kāda aina manā atmiņā ir, pavisam mirklīga, bet ir... Ar ko tā
sākusies un ar ko beigusies — nav ne mazākās nojausmas.
Teicu, ka nesaprotu, par ko viņš runā, ģērbos un zvanīju
taksometram, lai gan viņš aicināja vēl pazvilnēt gultā... Tad nu
gan varonis — ja nevarēja dabūt citādi, tad vismaz, kad skuķēns
galīgā tuņķī. Biju kā sālsstabs. Šokēta par sevi, par
viņu. Jā, bet visvairāk par sevi. Meitene no laukiem, kas
ieradusies pilsētā karjeru būvēt. Ar šņabi un caur gultu.
Pagājuši jau teju desmit gadi, bet sirdsapziņa un mieles neliek
mieru. Un pārsteidzošākais tas, ka gadi šīs sajūtas neizdzēš.
Neesmu centusies no viņa noskaidrot patiesību par to nakti, laikam
bail dzirdēt... Ak...
Iesūtījusi: Zvaigznīte...