Vīrs svešām meičām raksta pikantas īsziņas. Dusmas!

Ar savu draugu kopā esam divus gadus, un viņš nepārtraukti taisa brīnumus. Mīlestībā man viņš neatzīstas jau sen — tikai dzērumā izsaka ko tam līdzīgu, jo viņš, paša vārdiem runājot, esot tāds, kurš nekad neizrādīšot savas jūtas, a ja nu es viņu sāpināšot?! Nu tālu viņš ir no ideāliem, bet es viņu mīlu un man tas viss liktos otršķirīgi, ja ne visi citi nieki...

Man patīk viegli patukli vīrieši — pat nezinu, kāpēc. Un viņam tāds burvīgs smaids, un acis, kas mani uzreiz apbūra... Es biju pārsteigta, ka esmu viņam pirmā — īstā, jo nekā tāda nopietna viņam nav bijis. Tikai īsti pat nesākušās attiecības ar tūlītēju smagu vilšanos — meitene šo pameta un apprecējās ar citu... Tad man likās dabiski, ka viņš atpūšas ar draugiem, bet tas, ka mana alga aizgāja uz pārtiku, un man pašai vairs nekas nepalika — par to sāku aizdomāties tikai nesen. Piecietu un pieciešu joprojām viņa pēkšņās dusmu lēkmes, visu norakstot uz to, ka arī es esmu ātri aizvainojama un ātri aizsvilstos, un, dzīvojot ar viņu, esmu palikusi ļoti greizsirdīga.

Mani sāpināja sms meičām par seksu un attiecībām, lai gan viņš nekad nekur nav gājis tikties, jo mēs teju visu laiku esam kopā.

Esmu emocionāls cilvēks. Paliku grūta, un it kā jau attieksme no viņa puses ir maigāka, un bērniņu viņš ļoti gaida. Esmu sasniegusi to, ka dabūju viņu prom no mātes mitekļa, tagad dzīvojam atsevišķi.

Mani sāpināja sms meičām par seksu un attiecībām, lai gan viņš nekad nekur nav gājis tikties, jo mēs teju visu laiku esam kopā. Viņš pats rādīja, kā par šīm uzjautrinās, cik lētas viņas esot. Laikam vaina tā, ka pēc darba ir tik daudz brīvā laika. Vissāpīgāk bija, ka jau trešo reizi pieķēru viņu draugiem.lv sarakstē ar kādu meiču, turklāt tādu, kas pat zina par manu eksistenci. Man tā iegriezās vārdi: "Bet viņa ir stāvoklī un gaida maziņo, es neiejaukšos citas ģimenē, Tu neesi gatavs nopietnām attiecībām". Viņš dievojās, ka tas bijis sen un nav taisnība, ka to ļoti nožēlojot un ka mēs viņam esam visdārgākās. Tāda histērija man nebija bijusi jau sen, un mani tas urda ik dienu. Es skatos viņa acīs, zinu, ka mums būs peciņa, ka es nevaru bērnam liegt tēvu, un ka es viņu ļoti mīlu un nespēju bez viņa, bet cik ilgi es tā varēšu cīnīties?

Aizgājis jau tik tālu, ka visa nauda stāv pie manis, es atbildu par tēriņiem, jo viņš nemāk ar to rīkoties. Vismaz šajā ziņā ir miers. Es zinu, ka visās attiecībās ir plusi un mīnusi, un mūsu attiecībās ir daudz kā jauka, mīļa un laba bijis, bet kur vīriešos var būt tik vieglprātīga attiekmse, lai gan gandrīz 26 gadi? Man jau tāpat kā manai mātei — es sava mīļotā dēļ esmu gatava ciest un, kā redzams, ciešu ar'. Jo te ir kāds, kurš mainās ļooti lēni. Vecais teiciens "jāpieņem tāds, kāds ir", te laikam gan neder, jo cilvēks iestrēdzis agrīnās pubertātes līmenī.  Jā, esmu centusies šķirties un uzsākt jaunas attiecības, bet es tik un tā ar visu savu es esmu ar viņu. It īpaši tagad.