10 pavisam slepenas seksuālas fantāzijas
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Varētu jau teikt, ka nekā tāda nav. Jo nenotiks — nekad un nemūžam. Taču, ja tas satrauc mūsu prātus un dažkārt uzbudina vairāk nekā reāla tuvība... Varbūt mūsu iedomu tēli ir dzīvāki par dzīvu. Savas slēptākās seksuālās fantāzijas kādā vientuļā privātmājā pie kamīna vēlā ziemas vakarā rakstīja Mārtiņš, Ralfs, Elīsa, Oskars, Viktorija, Egons, Jānis, Dita, Berta un Alīse.
Janvāris. Svētki un to atraugas bija aiz
muguras, pagalmu klāja tīrs, kā šķidrauts skaidrs un plāns sniega
palags. Visi, kas bija pulcējušies lielajā privātmājas hallē pie
kamīna, bija apcerīgi klusi. Mēs bijām labi draugi, taču — ko tur
liegties — ar savstarpējām simpātijām, kuras lielākoties tā arī
palika līdz galam neizteiktas, jo — vairāk vai mazāk — katram jau
sava otrā pusīte... Taču mums patika runāt. Dažkārt, it kā vēstot
par kādu citu, tika stāstīts paša piedzīvotais. Bet tam jau vairs
nebija īpašas nozīmes. Kamīna kustīgo liesmu apspīdēts un
noslēpumainā tumsā tīts, stāsts pārvērtās par pasaku, par
literatūru, kuru tikpat labi varētu būt pierakstījis kāds otrā
zemeslodes pusē dzīvojošs vai pirms vairākiem gadu simtiem mitis
stāstnieks. Mēs nemēdzām ne nosodīt, ne skaļi izteikt savu sajūsmu,
drīzāk mēģinājām uzminēt, kādas likteņa spēles slēpjas aiz šī
notikuma. Kāpēc ir noticis tieši tā un ne citādi. Mūs vienoja kas
vairāk par sameilošanos pirmdienu rītos un standartapsveikumiem
dzimšanas dienās — mūs vienoja tā trīsuļojošā, smalkā sapratne par
līdz galam nepateiktiem vārdiem, acu skatieniem,
pieskārieniem...
Ka iepriekšējās sestdienas vakars izvērtās tieši tāds, droši vien
bija vainīga Elīsa. Kā jau teicu — visi bija klusi apcerīgi un
ierasto smieklu vietā telpu pildīja sausas malkas sprakšķi. Tagad
to atceros kā palēninātus filmas kadrus: kā, nākot no virtuves,
Elīsa ar nevērīgu rokas kustību no šķīvja paņem lielu, za|u ābolu,
kā viņa, mazliet šūpojoties gurnos, pāriet pāri halles grīdai
uzklātajām zvērādām un uzmetas uz gala sofai, kurā, ērti
iekārtojies, zviln Mārtiņš. Nemaz nenojaušot, ka kļuvusi par
vienīgo kustīgo punktu istabā un tāpēc — centrālo personu, Elīsa
ļoti kārtīgi ar zobiem sāk lobīt cieto, zaļo ābolu. Aizdomājusies
viņa skatās ugunī, kas izgaismo viņas sejas ovālu, taisnos matus un
mazliet tā kā izbrīnītās acis, un ar baltajiem priekšzobiem mizo
ābolu — ļoti mērķtiecīgi un pareizi taisnā strīpā no kātiņa līdz
ziediņam, tad atkal — no ziediņa līdz kātiņam... Visi kā
hipnotizēti skatās, kā Elisas mutē pazūd cietās, zaļās mizas
plēksnītes, kā viņa mierīgi tās sakošļā, kā tās plīst zem viņas
zobiem, un ābols no koši zaļa pārvēršas baltā, sulīgā, nu vairs ne
tik gludā bumbulī. Tad viņa, turot ābolu aiz brūnā kātiņa, pieliek
to pie lūpām, kā vēloties pārbaudīt ar tausti... Šī metamorfoze ir
tik spēcīga, ka pat es, kas no Elīsas sēžu vistālāk, jo esmu
uzmetusies uz platās palodzes, pēkšņi sajūtu svaiga ābola smaržu.
Zaļu un kraukšķīgu. Te ieilgušo klusumu negaidīti pārtrauc Ralfs.
Īsi iesmējies, viņš saka: "Nudien, Elīsa... Tu to dari tieši tāpat
kā tā meitene no manām seksuālajām fantāzijām..." Neko vairāk jau
nevajag - impulss ir iedots un šī vakara tēma rokā — kam gan citam
domāti garie ziemas vakari, ja ne sapņiem par to, kā es
gribētu?
Viņa savas slaidās rokas ir uzlikusi gadsimtiem senajiem akmeņiem, es dzirdu viņas straujo elpu, kas liecina par labsajūtu, un redzu nekrāsotos nadziņus, kas no sasprindzinājuma kļuvuši izteikti rozā.
Nolēmām, ka sarunāties šoreiz esam par slinku — paņēmām pa papīra
lapai un pildspalvai un solījāmies uzrakstīt katrs savu fantāziju -
pašu spilgtāko, mīļāko, karstāko, briesmīgāko, neķītrāko. Anonīmi.
Pirmā tās varēs izlasīt namamāte — tātad es — pēc viesu
aizbraukšanas. Nākamreiz, ar svaigu aci un laižot riņķi — arī visi
pārējie.
Un tā nu viņi ir prom. Iesiluši no karstvīna, kamīna un viens otra
tuvuma, viņi vēlu naktī sasēdās mašīnās un devās kur nu kurais -
cits uz Rīgas pusi, dažs — tālāk uz laukiem, kur sniegi vēl
dziļāki. Man gar kājām mājas siltumā sasildīties kā maiga ēna
ieslīdēja Kaķis. Nenovākusi traukus un baidoties aizbaidīt to
gandrīz vai ar nazi griežamo piesātinājumu, kāds valdīja gaisā,
pieliku kārniņā vēl pāris pagales, paņēmu grozu, kurā smejoties un
ķircinoties savas aprakstītās papīra lapas bija atstājuši mani
draugi, un ieritinājos uz tās pašas sofas.
*
"Reiz kādā žurnālā lasīju stāstu par cilvēkiem, kuri savu seksuālo
dzīvi darīja krāšņāku, mīlas rotaļās izmantojot ēdienu. Sāka viņi,
protams, ar zemenēm un putukrējumu, kādu olu liķiera lāsi un
līdzīgiem našķiem. Kad visi delikatešu veikali bija izsmelti, viņi
ķērās pie prastākām lietām — šprotēm eļļā un kartupeļu biezputras.
Vienam no viņiem tas piegriezās un viņš iebaroja mīļotajai arsēnu,
jo tas taču garšo gandrīz tāpat kā liķieris Amareto - pēc mandelēm
un mūžības. Tādas, lūk, šausmīgas beigas. Bet jā - spēlītes ar
ēdienu, šķiet, varētu būt kutelīgi jaukas. Tikai jāņem tas, kas
garšo. Es, piemēram, nevaru ciest olīvas."
*
"Man to patīk darīt uz krēsla. Es sēžu un viņa sēžas man klēpī...
Mēs šo pozu esam noslīpējuši līdz dimantam. Taču... Lai gan viņa
sēž ar seju pret mani (dažkārt mēs mīlējāmies arī otrādi), es
vienmēr aizveru acis. Tas tādēļ, lai varētu vieglāk iztēloties.
*
"Es ļoti mīlu savu sievieti, bet īpaši spēcīgu uzbudinājumu jūtu,
ja iztēlojos, ka ap mums ir sastājies daudz meiteņu, kas pārmaiņus
kāpj uz manis, un es, izjūtot viņu dažādos augumus un smaržas,
viņas apmierinu."
*
"Es regulāri sapņoju par kādu rudmati. Manas fantāzijas gan nav
visai plašas - vieta varētu būt Parīze, varbūt Barselona, mēs esam
uzkāpuši pa kāda sena torņa vītņveida kāpnēm. Viņa ir nostājusies
pret mani ar muguru un kāri, plānajām nāsīm viegli trīsot, elpo
dzidro rīta gaisu. Viņai ir brūns, smalkiem atlasa diegiem izšūts
mētelis, kuplos, rudos matus satur grezna saspraude. Viņa ir
mazliet iepletusi kājas, es savas nosalušās rokas pabāžu zem viņas
mēte|a un ieslidinu piegulošajās biksēs, glāstu viņas dibentiņu,
novelku bikses... bet tikai tik daudz, lai varētu iekļūt viņā. Un
tad es viņu tā kāri no mugurpuses iegūstu. Viņa savas slaidās rokas
ir uzlikusi gadsimtiem senajiem akmeņiem, es dzirdu viņas straujo
elpu, kas liecina par labsajūtu, un redzu nekrāsotos nadziņus, kas
no sasprindzinājuma kļuvuši izteikti rozā."
*
"Jau kopš bērnu dienām mani visvairāk uzbudina doma, ka tieku
paņemta ar varu. Par seksu un mīlēšanos ar mani bērnībā nerunāja.
Un arī pusaudzes gados ne. Bet pienāca brīdis, kad arheoloģijas
pulciņš, kurā darbojos, vairs nebija tikai izteikta interešu
izglītība, bet arī iespēja kontaktēties ar pretējā dzimuma
vienaudžiem, citreiz — mazliet vecākiem. Tad iztēlojos, ka esam
palikuši Turaidas pili pa nakti — kā parasti uz grīdas guļammaisā,
nezin kāpēc es telpā esmu viena, un man pēkšņi uzmanību pievērš
divi puiši. Viņi gan man neatzīstas mīlestībā, bet izrāda stipru
seksuālu ieinteresētību. Es, kurai pieredze ir nulles līmenī, sevi
gara acīm redzu mīlējāmies uzreiz ar diviem! Protams, toreiz manas
fantāzijas bija primitīvas vai drīzāk— nevainīgas, taču
interesanti, ka es mazliet pretojos, visādā ziņā - nekādu
aktivitāti no savas puses neizrādīju. Varētu teikt — tiku pat it kā
paņemta ar varu. Brīžos, kad esmu viena, bet gribas izjust baudu,
zinu, ka visveiksmīgāk to panākšu, iztēlojoties, kā, teiksim,
viesnīcā man zem segas blakus palien kāds karsts, nepazīstams,
kails ķermenis un sāk man nedaudz brutāli uzmākties. Es mazliet
pretojos, bet tajā pat laikā uzbudinos. Nu, tik tālu kā līdz seksam
ar roku dzelžiem gan neesmu aizdomājusies, bet uz to pusi ir. Vēl
tikai jāpiebilst, ka dzīvē esmu zaķpastala un avantūrās ar
nepazīstamiem, turklāt brutāliem vīriešiem iekritu vien tad, ja
esmu pavairāk iedzērusi. Parasti, nonākot šādas samērā agresīvas
seksuālas dziņas priekšā, apjuku, zaudēju kontroli, kritu izmisumā.
Man vajag pazīstami, mierīgi un maigi."
Autore: Alīse Rimša, žurnāls Una, janvāris, 2006