Parunājam par bīstamajiem sakariem bez nosodījuma

Protams, šis nav mudinājums likties gultā ar katru pretimnācēju. Iespējams, tu esi viena no tām laimīgajām, kam viss ir tik skaisti un rožaini, ka nekad, nekad nav gribējies... Bet ja godīgi? Pat ne domās? Pat ne ar labu draugu vai kolēģi? Tad es tevi mazliet apskaužu, jo manas domas un jutekļi dažreiz (par laimi, pietiekami reti) mēdz sagriezt zemi ar debesīm kopā, un tad es mēdzu aizdomāties — vai labāk staigāt apkārt uzvilktai un kašķīgai par to, ko nedaru, vai izdarīt un dzīvot tālāk bez nožēlas? Es nezinu pareizo atbildi, es to meklēju ik dienas — sevī un cilvēkos visapkārt.
 
Princi baltā zirgā gaidot
Šis laikam ir katrai sievietei atpazīstams laiks — īstā un vienīgā meklēšana. Es esmu pārliecināta, ka labāk nožēlot to, ko esi izdarījusi, nekā to, ko neesi izdarījusi. Un nelīdzēs ne draudzeņu, ne gudru žurnālu ieteikumi — tu meklēsi un meklēsi, un, iespējams, kļūdīsies, taču šī atvērtība meklēšanai nereti ir vissvarīgākais, jo noslēdzoties patiešām nekas nenotiks. Nekas — tici man, es izmēģināju. Un dzīvoju bez seksa — uzmini, cik? — četrus gadus. Laikā, kad citām dzima bērni un skanēja Mendelsona marši. Nekādas slimības nepiemetās, kolēģes pat nenojauta, ka man tā ir, jo par vīriešu uzmanības trūkumu sūdzēties nevarēju. Tikai sevi piemānīt grūti — skatījos spogulī un domāju: mans augums ir ideāli piemērots glāstiem, mani garie mati ir domāti, lai kāds caur tiem izlaiž pirkstus, manā galvā rosās fantāzijas, kas varbūt kādai puritāniskai būtnei liek sašutumā saviebties, bet man ne — es biju gatava spēlēm un arī eksperimentiem.

 Nakts bija burvīga — ieradušies dzīvoklī, atkorķējām šampanieša pudeli un patīkamā reibumā mīlējāmies lēni un nesteidzīgi. Tiesa gan, ne viņš bija supervaronis, ne es tik atraisīta kā savās fantāzijās, taču bija labi.

Dienā, kad manai draudzenei šūpuļsvētkos uzdāvināja vibratoru, sapratu, ka esmu gatava neizlēmīgajiem latviešu vīriešiem paspert pussolīti pretim, jo viņi diemžēl ar iniciatīvu nav diezko apveltīti. Un sev par pārsteigumu sapratu, ka esmu gatava arī morāli riskēt un uzticēties svešam vīrietim. Tas laikam arī bija svarīgākais un izšķirošais. Tajā piektdienas vakarā pārsteidzu savus draugus ar paziņojumu, ka labprāt pievienošos viņu nakts izklaidēm klubos. Drošības sajūtu radīja tas, ka bijām liela kompānija un vienmēr tajā bija kāds jauns cilvēks, kāda drauga draugs, turklāt klubos pievienojās citi draugu draugi, un tas tomēr ir citādāk nekā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Pāris glāžu džintonika, un es pieķēru sevi flirtējam ar vīrieti, kas kādam bija pazīstams, bet ne man. Iepazināmies tuvāk; par darbu vai ģimenes stāvokli nerunājām, bet bija noprotams, ka viņš ir brīvs. Vismaz tajā vakarā. Mēs dejojām, pļāpājām par kino un ceļojumiem, mazliet dzērām, bet ar mēru. Jutu, ka arī viņš to dara apzināti, jo vēlas kontrolēt situāciju. Ap trijiem naktī viņš ierosināja doties vēlās vakariņās, precīzāk — agrās brokastīs uz Vecrīgas pelmeņu ēstuvi. Piekritu un jau tajā brīdī zināju — ja viņš piedāvās pēc tam doties pie viņa, es piekritīšu. Mareks stāstīja par dzīvi, kādu viņš to redz nākotnē, — ar māju Pierīgā, lielu suni, ātru mašīnu... Bērni netika pieminēti, bet tik un tā — mūsu nākotnes vēlmes saskanēja pilnībā. Uzzināju arī, ka viņa nodarbošanās saistīta ar mārketingu — cik tradicionāli! Jā, atzīšos — man ne reizi vakara gaitā nebija sajūtas, ka esmu iemīlējusies viņā vai viņš manī, bet es zināju, ka nakts solās būt laba. Man tā bija vajadzīga arī tāpēc, lai pārrautu pamatīgi ieilgušo bezattiecību posmu. Un lai ir vismaz tā — vīrietis simpātisks, inteliģents. Kas zina — varbūt tiešām mums būs kopīga nākotne? Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kam pirmā nakts beidzas ar līdz nāve mūs šķirs. Un es nebaidījos piekrist brīdī, kad viņš piedāvāja izsaukt taksometru un turpināt iepazīšanos... manā dzīvoklī. Protams, tajā brīdī prātā nāca vien virkne ne visai ticamu attaisnojumu, kāpēc mums jābrauc uz manu, nevis viņa dzīvokli, bet nebija arī vēlēšanās tajā brīdī domāt. Nakts bija burvīga — ieradušies dzīvoklī, atkorķējām šampanieša pudeli un patīkamā reibumā mīlējāmies lēni un nesteidzīgi. Tiesa gan, ne viņš bija supervaronis, ne es tik atraisīta kā savās fantāzijās, taču bija labi. No rīta, man par lielu pārsteigumu, Mareks itin labi orientējās manā virtuvē, gatavojot kafiju. Es vāļājos gultā, un, goda vārds — tā bija mana labākā sestdiena pēdējo gadu laikā. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka starp mums nebija nekādas neveiklības sajūtas un mulsuma, mēs kā divi pieauguši cilvēki pārrunājām notikušo un vienojāmies, ka būsim draugi.

Pēc tam mēs sazvanījāmies vēl dažas reizes. Jāatzīst, galvenokārt zvanīju es, jo no draugiem uzzināju, ka viņš ir šķīries un īrē dzīvokli Ogrē. Viņš meklējot sev dzīves draudzeni, taču pagaidām neesot nobriedis jaunām attiecībām. Kaut arī es nekad neliku nojaust, ka labprāt no šīm attiecībām saņemtu vairāk, viņš noteikti to zināja. Vīrieši tādas lietas vienkārši jūt. Un jutu arī es — ka ir pārrauts vientulības logs, sagrauta statistika par seksa iztrūkumu. Un es, atvērta jaunām attiecībām, nomierinājos. Turpināju gaidīt viņu - ar vai bez baltā zirga, taču tādu, kam vajag tieši un tikai mani. Ar pārliecību, ka tāds būs. Vai tas nav briesmīgi, ka sievietei, lai justos vērtīgai un iekārojamai, ik pa laikam nepieciešams, lai kāds vīrietis to apliecina ne tikai vārdos, bet arī darbos?

Labāk, lai ir ko nožēlot
Citādi notika pēc kāda laika, kad joprojām nebiju atradusi savu otro pusīti. Viņš bija mans kolēģis, turklāt laimīgi precējies un licis saprast visam sieviešu kolektīvam, ka nešķirsies nekādā ziņā — kopīgi bērni, māja, paredzamais mantojums no sievas radiem un tā tālāk. Taču kas par vīrieti viņš bija! Desmit gadus vecāks, taču neviena sirma mata — izskatīgs tumšmatis ar zilām acīm, labu humora izjūtu un seksīgu, zemu balsi. Viņš labi apzinājās, ka patīk gandrīz visām sievietēm, bieži flirtēja, stāstīja jokus, taču vienmēr zināja robežu. Kā jau mēdz notikt, mēs daudz laika pavadījām kopā darbā arī pēc darbadienas beigām. Es tur parasti uzkavējos ilgāk tāpēc, ka nebija kur steigties, — bija draugi, paziņas, bet mājās neviens negaidīja. Viņš palika ilgāk tāpēc, ka darba laikā bieži bija aizņemts ar citām rūpēm — mazākais bērns jāizņem no dārziņa, otrs jāaizved uz treniņu. Es zināju, ka viņš mazliet mani izmanto, lūgdams lai izdaru to vai citu darbu viņa vietā, bet man jau nebija grūti, turklāt — neliegšos — es jutos varoša, gudra, izdarīga. Kāda visā visumā arī biju. Par šiem mazajiem pakalpojumiem dzimšanas dienās saņēmu lielu puķu pušķi (bet nekad — sarkanas rozes), no komandējumiem viņš veda kopīgus kārumus visam birojam un ko atsevišķu man. Es labi zināju, ka tas tiek nopirkts pirms izlidošanas tax-free veikalā vai pat vietējā Rimi, bet patīkami bija tik un tā. Protams, kolēģes to pamanīja un jau sen trina mēles, kas mums par tādām īpašām attiecībām. Es sarku, bet ne jau attiecību dēļ — es zināju, ka tā tiek novērtēts mans darbs, bet kuru gan tas interesēja. Visi citi zina labāk, nav jēgas taisnoties, jo tad nolems, ka jūtos vainīga. Šķiet, arī viņam nebija nekas pretim, ka birojā par mums smīkņāja — protams, vīrietis jau vienmēr ir tas, kas iekaro, kam nevar atteikt. Domāju, tas glaimoja viņa patmīlībai — doma, ka viņš varētu būt ieviesis mani par mīļāko. Un kāpēc ne — gudra, pievilcīga, turklāt samierinājusies ar mīļākās statusu, to ne brīdi neizrāda, un kopējam darbam tas neskādē.

Mums bija vakars, kas diemžēl sākās un arī beidzās turpat birojā, viņa kabinetā. Pie tam, uz un zem rakstāmgalda. Ērti nebija — tas jāatzīst.

Pienāca vakars, kad es jau ierastā veidā viegli pamāju ar galvu — jā, es varu šovakar palikt ilgāk, izskatīsim tos ciparus, lai varam plānot nākamo kampaņu. Ko es par to gribu? Viskiju! Kāpēc tobrīd tā pateicu, nezinu, jo ikdienā esmu vīnu piekritēja. Ap sešiem viņš atgriezās birojā ar Red Label. Ap deviņiem dzirdēju frāzi, ko neaizmirsīšu nekad: es gribu tevi, bet negribu problēmas... Varbūt tāpēc, ka tas bija negaidīti, kaut teikšu atklāti — šad un tad savās fantāzijās biju iedomājusies, kā tas būtu — mīlēties ar viņu, tomēr tobrīd galvā viss sagriezās kā bērnībā karuselī, kad no lidojuma nespēj pateikt ne vārda. Čukstus attraucu: kad tad tev ar mani tādas bijušas? Nav un nebūs. Un mēs abi zinājām, ka tā ir pirmā un pēdējā reize. Pat ne nakts, ne diena. Viņi dejoja vienu vasaru. Ak, laimīgie — veselu vasaru! Mums bija vakars, kas diemžēl sākās un arī beidzās turpat birojā, viņa kabinetā. Pie tam, uz un zem rakstāmgalda. Ērti nebija — tas jāatzīst. Taču galvā bija ātri uzliesmojusi un pazudusi doma — vai nav vienalga, visi tāpat domā, ka mēs to darām. Turklāt daudz biežāk. Bet es tajā naktī novērtēju, ko nozīmē vīrietis ar pieredzi. Tāds, kurš zina, kam domāti visi jutekļi, acīmredzot sievietes anatomiju pētījis ne tikai Medicīnas enciklopēdijā. Ak, viņa laimīgā sieva... Atvadījāmies ar mazliet kautru skūpstu un no biroja izgājām pa vienam — vispirms viņš, pēc piecpadsmit minūtēm es. It kā sargam nebūtu vienalga. Bet citādi? Citādi nekas nemainījās. Visi turpināja trīt mēles, es turpināju sarkt un mulst, taču nu jau citu iemeslu dēļ. Kaut kur dziļi sirdī, jāatzīst, ik pa laikam iedomājos: kā viņš tagad ar sievu... Un tomēr es nenožēloju šo gadījumu, kaut īpaši lepoties jau arī nav ar ko: vienkārši manā sievišķībā ir arī šāda šķautne, jo uzskatu, ka katrs vīrietis, kam ir bijusi tuvība ar sievieti, dod savu slīpējumu viņas simboliskā dimanta formā.

Izbaudīt un aizmirst
Pēc vairākiem gadiem, kad biju laimīgi precējusies, ar draudzenēm vasarā devāmies atvaļinājumā uz Krētu. Vīrs līdzi nebrauca, un nebija jau pirmā reize — viņam tāds darbs, ka ilgāk par nedēļu Latviju pamest nevar. Viņš ir lielu projektu vadītājs, un saprotams, ka, uz vairākām nedēļām atstājis savus klientus kolēģu pārraudzībā, atgriezies var konstatēt, ka tie vairs nav viņa klienti... Tāda dzīve, no tā atkarīgi arī mūsu ienākumi, tāpēc es neko neteicu. Un viņš arī labprāt nebrauca uz siltajām zemēm vasarā, jo nevarēja izprast, kā var stundām ilgi sēdēt pie jūras trīsdesmit piecu grādu temperatūrā. Bet man, kam vienmēr šai dzīvē ir salis (arī diezgan tiešā nozīmē), šī temperatūra bija tieši laikā, un gulšņāšana pie jūras zem saulessarga ar grāmatu rokās savukārt bija veids, kā man patika atpūsties. Turklāt man ar vīru bija lieliskas attiecības, mums nebija strīdu ne par dzīves jēgu, ne to, kurš mazgās traukus. Biju mazliet greizsirdīga uz viņa aizraušanos ar darbu, taču zināju, ka vīrietis, kam darbā neveicas, mājās ir vienkārši neizturams. Tā nu es ar trim draudzenēm, no kurām divas nebija precējušās, bet trešajai vīrs bija tikpat ļoti darbos kā manējais, septembra sākumā devāmies baudīt sauli un jūru Grieķijas salā. Jau otrajā dienā pamanīju izskatīgu puisi, kas bija viesnīcas īpašnieku dēls un kas acīm redzami pievērsa man uzmanību. Es nereaģēju, jo, pirmkārt, viņš man likās pārāk jauns, bet, otrkārt, uztvēru to kā parastu attieksmi pret viesnīcas klienti.

Skūpstījās gan viņš labi — tā, ka vienmēr gribējās vēl. Un galvenais — šie skūpsti likās tik nevainīgi, ka nejutos kā laulības pārkāpēja.

Kādā pēcpusdienā viņš piedāvāja man un draudzenei, ar ko dzīvojām vienā numurā, parādīt uz salas vietas, ko zina tikai vietējie. Kurš gan spētu atteikties no tāda piedāvājuma! Turklāt jutos droša, jo aicinātas bijām divas. Pirmajā vakarā devāmies izbraucienā uz kādu mazu grieķu kafejnīcu, kurā ēdām tādus grieķu salātus, kādus savā dzīvē ne līdz tam, ne pēc tam vairs neesmu baudījusi. Vakars pagāja jautrā tērzēšanā. Andželo gan daudz par Latviju nezināja, taču prata pastāstīt par vietējo dzīvi un parašām, turklāt bija topošais arhitekts un apgaismoja mūs, stāstot par seno grieķu un romiešu celtnēm. Noskaidrojām, ka viņam ir 22 gadi un četras māsas. Grieķijā sievietēm dzīve esot vieglāka, jo viņas drīkstot būt gana nabadzīgas un dzīvot pie vecākiem — precinieks drīkst uzrasties tikai tad, ja ir gana nodrošināts, tostarp ar dzīvesvietu, lai uzturētu jauno sievu. Tāpēc Andželo vēl nav sievas; jāsapelna nauda, un tad. Biju diezgan droša, ka viņš nezina manu vecumu, precīzāk, ka dod man desmit gadus mazāk, nekā tobrīd bija patiesībā. Taču man tas nebija nekas jauns, to jutu arī ikdienā, kad vecāki vīrieši šad un tad mani mēdza uzrunāt par jaunkundzi, kaut šādu uzrunas formu necietu. Protams, arī pie šī faktora savu darījusi vīra nauda — viņš nekad neatteica apmaksāt procedūras, kuras ieteica mana kosmetoloģe, un nesaķēra galvu šausmās, kad pirku sejas krēmu par 70 latiem. Taču atvaļinājumā jau mēs mēdzam, tā teikt, atlaist bremzes. Tā toreiz gāja arī man — draudzenes bija saprotošas, kad tālākās pastaigās vai izbraucienos pa salu devāmies divatā ar Andželo. atstājot viņas ķerot pigmentus pie viesnīcas peldbaseina. Laikam izklausīsies augstprātīgi, bet vienā mirklī sajutos kā Džūlija Lamberte, kas jaunajam Tomam Fenelam velta dievinātās sievietes klātbūtni. Iespējams, pie vainas bija arī karstais Krētas vasaras klimats, kas vienkārši neļauj naktīs gulēt kondicioniera nemīlīgajā vēsumā, bet vilina naktis pavadīt pludmalē. Andželo zināja, ka esmu precējusies, un neko vairāk par apskāvieniem un vieglu maigošanos neprasīja. Skūpstījās gan viņš labi — tā, ka vienmēr gribējās vēl. Un galvenais — šie skūpsti likās tik nevainīgi, ka nejutos kā laulības pārkāpēja, tai pat laikā — tik piepildīti, ka galva reiba un kājas ļodzījās, un neko vairāk arī nevajadzēja. Ik vakaru sūtīju vīram īsziņas, reizēm arī sazvanījāmies, taču bija skaidrs, ka viņš ir ikdienas pienākumos un, tā teikt, priecājas, ka man klājas labi. Jāatzīst, savā ziņā es šīs attiecības ar Andželo uztvēru kā priekšspēli, kurai turpinājums būs tad, kad atgriezīšos mājās Latvijā. Taču intuīcija ik pa brīdim ierunājās tādā kā soģes balsī — kā, tā arī atstāsi karstasinīgo grieķu puisi, nekādi nepateikusies par jaukajām kopā pavadītajām divām nedēļām? Viņš bija centies ne pa jokam. Un tad pienāca pēdējā atvaļinājuma diena... Es patiesībā morāli jau biju gatava — ne jau aiz pateicības vai īpašām neapspiežamām vēlmēm, vienkārši gribējās šo pēdējo dienu kā putukrējumu uz zemeņu kūkas. Izbaudīt un aizmirst. Vienīgais, ko klusībā vēlējos, lai viss notiktu bez vārdiem, bez jautājumiem, solījumiem, atgādinājumiem, minējumiem. Tas nozīmēja — bez meliem. Es vēl šodien atceros rūgteno nezināmo dienvidu koku ziedu smaržu, kas bija sajaukušies ar jūras ūdens sāļo klātbūtni, un puiša kautri nemākulīgos glāstus. Otrā rītā, braucot uz lidostu, mans skats bija, tautas vārdiem sakot, tīrs un nevainīgs. Patiesībā biju pat mazliet pārsteigta, jo likās, ka šis gadījums eksistē tikai tai salā, tādā kā paralēlajā realitātē, kam ar manu ikdienas dzīvi nav nekāda sakara. Vīrs mani sagaidīja ar milzīgu rožu pušķi, un es zināju, ko tas nozīmē. Beidzot viņš ir pēc manis patiešām noilgojies, un arī es pēc viņa! Un visam pārējam nav būtiskas nozīmes.

Tuvu tam, lai notiktu
Līdz tam, lai liktu sludinājumu internetā, es vēl neesmu nonākusi. Kaut saprotu cilvēkus, kas tā dara. Jo kā lai šajā mazajā valstī atrod cilvēku, kas varētu gribēt to pašu, ko tu, turklāt tai pat laikā? Tā nu mana draudzene kādā pelēkā ziemas vakarā vienā no zināmiem serveriem sāka lasīt sludinājumus. Viņas uzmanību piesaistīja īss un tiešs paziņojums, kurā vīrietis meklēja sievišķīgu un atvērtu sievieti, kas nebūtu nosodoša pret vienas nakts sakaru ar precētu vīrieti labākajos gados. Pašā sludinājumā nebija nekā īpaša, taču viņai intuīcija vēstīja, ka šis vīrietis varētu būt īpašs. Dīvaini, bet citreiz arī viņa bija viena no tam, kas par vīriešiem, kuri internetā meklē attiecības, izteicās kā zombija izskata mēnessērdzīgiem maniakiem vai pumpainiem pubertātes plosītiem puišeļiem, kuri nevar klātienē iepazīties ar sievieti. Viņa atbildēja uz e-pastu, uzrakstot ne pārāk oriģinālu tekstu — ka parasti uz šādiem sludinājumiem neatsaucas, bet šoreiz kāds nezināms spēks velkot viņu pie datora un liekot rakstīt. Vēl uzrakstīja, ka viņai ir maģistra grāds socioloģijā un šo saraksti uztver kā sava veida cilvēku pētījumu. To pēdējo viņa pierakstīja, lai testētu vīnieša reakciju — varbūt nobīsies. Mīnēja ari savu vecumu — 37 gadi, lai nodrošinātos pret svaigas un jaunas gaļas meklējumiem. Atbilde nebija ilgi jāgaida - tu esi īstā, ko meklēju. Šim vakaram, šai naktij. Būšot klāt pēc pusstundas, neatkarīgi no tā, kurā pilsētas malā viņa esot. Patiešām, pēc divdesmit minūtēm viņa pa logu redzēja, ka tumši zils Volvo piebraucis pie mājas durvīm. Draudzene smējās: būtu BMW, iekšā nekāptu, bet Volvo kaut kā iedvesis drošību.

Tu man ļoti patīc, tu esi skaista, bet, nu, neērti jau tā teikt, bet man nemaz... negribas. Ko pēc šāda teksta teikt sievietei?

Neilgi pirms iekāpšanas mašīnā, viņa piezvanīja man, tā teikt, katram gadījumam, nosauca mašīnas numuru un tā vīrieša mobilā telefona numuru, ar kuru devās pretim nezināmajam. Satraukums, protams, bijis, taču jau pēc pirmajiem teikumiem abiem radusies sajūta, ka ir pazīstami jau gadiem. Izrādās, vīrietis sastrīdējies ar sievu, kuru ļoti mīl, un nolēmis viņai par spīti pārgulēt ar citu. Jo nekā citādi netiekot pāri aizvainojumam, taču labi zinot, ka sieva nepiekāpsies. Par ko šis ģimenes strīds, nestāstījis, un arī tas radīja cieņu pret šo vīrieti. Vienojušies doties uz nelielu viesu māju Ogrē.
Pa ceļam iebraukuši krogā, pasūtījuši pa glāzei vīna, pēc brīža tomēr nopirkuši divas pudeles šampanieša un devušies tālāk. Kaut kā nemīlīgs licies krogs, turklāt ari šampanietis bijis gluži zelta cenā. Protams, maksājis par visu viņš. Viesu namā administratore liekus jautājumus neuzdevusi — ne pirmais, ne pēdējais šāds pārītis redzēts. Pirmais neveiklības brīdis iestājies numuriņā, jo lielā gulta, kas aizņēmusi gandrīz visu istabu, nepārprotami likusi domāt par to, kāpēc abi tur ieradušies. Un tad viņa sapratusi, ka galīgi nav gatava tūlīt likties gultā, — vīrietis taču bija tik interesants! Kaut runāja lēni. aprautiem teikumiem, bieži pauzējot un klusējot, it kā iekšēji cīnoties ar sevi, it kā pārdomājot... Tieši tas radījis vēlmi sēdēt un klausīties. Tik vienkārši. Tā viņi sēdējuši milzīgā gultā, ar šampanieša glāzēm rokās un runājušies kā Ādams un Ieva — pirmais vīrietis un pirmā sieviete pasaulē. Par to, kāpēc viņa mani nesaprot, kāpēc viņi nekad nav gatavi piekāpties, kāpēc viņa mani sāpina, kāpēc viņiem nepatīk romantiskas filmas, kāpēc viņa... Uz rīta pusi abi atskārtusi, ka jūtas lieliski, ka nupat, šķiet, ieguvuši otro elpu. Tikai palagi uz gultas joprojām bija gludi. Un tad viņš teica pirmais — nu, ja tu tiešām gribi, ja tu atbrauci tāpēc, lai... es varu, saproti mani pareizi, tu man ļoti patīc, tu esi skaista, bet, nu, neērti jau tā teikt, bet man nemaz... negribas. Ko pēc šāda teksta teikt sievietei? Un pēc šādas nakts, kurā viņa beidzot uzzināja atklātas atbildes uz tik daudziem jautājumiem, uz kuriem nebija saņēmusi atbildes vairāku gadu gaitā? Viņai gribējās prasīt — vai tu man vēl kādreiz piezvanīsi, vai mēs vēl kādreiz satiksimies? Taču sievišķais lepnums neļāva to pateikt. Viņi neizģērbušies apgulās viens otram blakus. Viņš iemiga uzreiz, viņa neaizvēra ne acu, prātodama, kāpēc tā un kāpēc vienmēr tieši ar viņu. Varbūt mēģināt pavest šo vīrieti, lai parādītu, cik viņa prasmīga, varbūt viņa sieva nekad tā nedara? Un tad viņš noteikti viņai vēl kādreiz piezvanītu. Bet ja arī tad nepiezvanītu? Prāts cīnījās ar jūtām, precīzāk, ar iegribu, un, lai kārdinājums neuzvarētu, viņa savā prātā zīmēja šī vīrieša iespējamo ģimeni — mazi bērni, mājīga ģimenes ligzdiņa, burvīga sievasmāte, kas cep pankūkas sestdienu rītos. Tiešam bīstami, vai ne?

KOMENTĒ psiholoģe Jolanta Cihanoviča: Ir būtiski pieņemt, ka ne visas attiecības ir uz mūžu. Protams, var vēlēties, lai tā būtu, taču var meklēt ari attiecības, kurām būs sākums un beigas. Iepriekš jau nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies, varbūt izrādīsies, ka cilvēki sader kā cimds ar roku un kopā pavadīs daudzus gadus. Galvenais, lai attiecības ir kvalitatīvas, drošas un interesantas. Kad sākam domāt par šādām attiecībām, saskaramies ar stereotipiem par labo un ļauno — kā tie ietekmē mūsu izvēli un visu dzīvi. Ja sieviete domā, ka labie vīrieši jau pa ielu tā vienkārši nestaigā, pat nepieļauj tādu domu, tad nekas arī nenotiks. Protams, nav garantiju, ka atradīsi to, ko meklē, taču ir diezgan liela iespējamība, ka neko neatradīsi, ja nemeklēsi. Teorētiski, protams, tavā dzīvokli var ielauzties vīrietis, kurā tu ari iemīlies, taču parasti tā nenotiek. Tiekoties ar svešu vīrieti, ir svarīgi parūpēties par savu drošību. Kā darīja arī rakstā minētā sieviete — kādam pateikt svešinieka telefona numuru vai automašīnas numuru. Labāk braukt uz kādu publisku vietu, kaut vai viesu namu, kur netālu būs citi cilvēki, nekā doties uz svešu dzīvokli, jo nezini, kas tur tevi var sagaidīt - cik cilvēki, kā rīkosies nepazīstamais vīrietis. Mēs parasti mācām pusaudžus lietot prezervatīvus, diemžēl 30-40 gadus vecas sievietes par to ne vienmēr padomā, kā ari paļaujas stereotipiem, ka, piemēram, orālā seksa laikā nevar inficēties. Var. Ir jāparūpējas par sevi! Man nepatīk vārds sakari — tas vairāk liek domāt par Lattelekom. Tās ir attiecības. Kaut īsas, bet tomēr attiecības. Labs sekss ir tāds, pēc kura abiem tā dalībniekiem palielinās cieņa vienam pret otru, kas sniedz psiholoģisku un fizisku labsajūtu. Lai arī kas notiek pēc tam — pats svarīgākais ir nemocīties pašpārmetumos. It kā sieviete nevarētu gribēt seksu gluži tāpat kā vīrietis! Ir izveidojušies stereotipi, ka sievietes ir bezkaislīgi roboti, kam ir tikai mājas darbi un pienākumi, un ka seksu viņas pacieš, jo to grib vīrietis. Sievietes, kad atskārš savas patiesās vēlmes, biežāk nekā vīrieši mokās vainas apziņā. Cilvēki ir dažādi — reizēm viņi kļūdās, reizēm izdara brīnišķīgas lietas. Svarīgākais ir apzināties, ko tu gribi, un tad — meklēt.
 

Autore: Paula Ziemele, žurnāls Una 

Ienāc: www.una.lv!