Es viņam aizrakstīju pirmā. Iekš draugiem.lv

Ir otrdiena, 2005. gada 8. marts. Pagājusi nedēļa pēc manas dzimšanas dienas, kad atkal mani mocīja pārdomas  — vēl vienu gadu esmu aizvadījusi viena. Uznāca skumjas. Tā gribējās, lai kāds ir blakus, lai samīļo, atbalsta. Kārtējais vakars tika pavadīts pie datora. Paralēli skolas darbiem, protams, dzīvojos arī iekš draugiem.lv. Tobrīd virtuālajā vidē nebija neviena, ar ko gribētos tā, no sirds, parunāt, tāpēc pirmoreiz, kopš reģistrējos draugos, izlēmu paskatīties, kādi tie draugu draugi izskatās, kas zina, varbūt atrodu vēl
kādu paziņu. Pāršķīru neskaitāmas lappuses, līdz ieraudzīju puisi. Mani piesaistīja bilde  — melnbalta, pusgari, melni mati, saplēstas džinsas, rūtains krekls. Ir pagājuši pieci gadi, bet es vēl joprojām skaidri atceros katru sīkumu šajā bildē, un es zinu, ka tā būs vienmēr.

Tobrīd virtuālajā vidē nebija neviena, ar ko gribētos tā, no sirds, parunāt, tāpēc pirmoreiz, kopš reģistrējos draugos, izlēmu paskatīties, kādi tie draugu draugi izskatās.

Tas bija viens no nedaudzajiem apskatītajiem profiliem un vienīgais, kuram nolēmu uzrakstīt. Kāpēc? Es pat nezinu. Manī nebija nekāda slēpta motīva. Profilā nebija norādīta ne skola, kurā viņš ir mācījies, ne pilsēta, kurā dzīvo. Es par viņu nezināju neko. Tikai
vārdu un uzvārdu. Izlasīju profila informāciju, un tā likās tik tuva man. Uzrakstīju vienu vienkāršu teikumu: „Tik patīkami, ka ir vēl kāds, kas domā līdzīgi…”

Man pat prātā neienāca, ka viņš varētu atbildēt. Rakstīju to vienkārši, lai pateiktu, nemaz nedomājot par to, kas varētu būt tālāk.

Bet viņš atbildēja. Un, kad izlasīju viņa teikto, man uznāca smiekli  — „Nezinu, varbūt esmu stulbs, vai kā, bet es nesaprotu, kā tu to domā.”

Tā nu mēs vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam izklājām viens otram savas sajūtas, domas, uzskatus, savu sirdi un dvēseli. Izrādījās, ka satelīta viļņu otrā pusē, savas baltās kastes ekrānā raugās tikpat vientuļš un skumju mākts cilvēks, kāda biju es. Mēs runājām līdz vieniem, diviem naktī, kaut otrā dienā bija lekcijas. Mēs runājām nepārtraukti, nekas cits vairs neeksistēja. Tikai es un viņš. Mēs iegrimām savā kopīgā dīvainu sapņu un ilūziju pasaulē. Un tā trīs dienas.

Tā kā es dzīvoju Jūrmalā un piektienās baucu mājās no kopmītnēm, kas atrodas Valmierā, mēs apmainījāmies telefona numuriem, lai arī tad varam, savā ziņā, būt kopā. Jo tolaik man mājās nebija interneta. Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas Artūrs (tā sauc puisi) man teica  — ja es tagad būtu tuvāk, viņš paņemtu pudeli vīna un būtu klāt. Viņam nebūtu nekas pretī nosoļot savus kilometrus divdesmit, lai pasēdētu ar mani un parunātu dzīvē. Tieši tik kilometru mēs, kā izrādījās, viens no otra dzīvojām. Es ieminējos, ka varētu aizbraukt, kad būšu mājās. Par to abi pirms tam tā īsti neaizdomājāmies un tobrīd tā likās fantastiska ideja!

Sestdien, 2005. gada 12. martā mēs pirmoreiz satikāmies. Smieklīgi, bet Artūrs joprojām atceras, ka tajā dienā notika pašvaldību vēlēšanas. Arā bija putenis, neccaurredzams balts sniega mākonis griezās vērpetēm. Pa mašīnas stiklu gandrīz nekas nebija redzams, bet mēs vienalga nolēmām braukt uz Enguri. Lai ielūztu jūrā un saslapinātu kājas. Sešas stundas sēdējām mašīnā pie jūras un bez aptājas runājām. Līdz pusnaktij. Par visu. Par smieklīgiem notikumiem, starpgadījumiem, par skumjām lietām, priekiem, par sapņiem un par vilšanos. Visu, ko kādam ir gribējies pateikt, bet nav bijis- kam..

Atvadoties Artūrs mani kautrīgi un bikli apskāva. Bet ar to viss nebeidzās. Mēs turpinājām sarakstīties pa telefonu, caur internetu. Četras dienas vēlāk es aizgāju no skolas. Savā ziņā Artūrs mani pamudināja. Nebūtu viņa, iespējams, man šobrīd būtu profesija, kura
mani itin nemaz neinteresē. Viena es to, ticamāk, nebūtu uzdrošinājusies. Atbalsts un sapratne vienam pret otru mums radās jau no pirmās vēstules ar kuru apmainījāmies. Jau no pirmā teikuma, kuru viens otram pateicām.

Artūrs pats nesen bija pametis skolu, kas arī viņam nebija aicinājums. Tik līdzīgi mēs bijām. Likās, ka mums ir vienas un tās pašas domas un sajūtas.

Es nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad Artūrs mani pirmo reizi noskūpstīja. Tas bija tik smieklīgi neveikli un mīļi.

Pēc tam mēs kādu ilgāku laiku nesatikāmies. Katras brīvdienas mēs runājām, ka gribētos tikties, bet vienmēr atgadījās kas cits, vienmēr bija kādi šķēršļi. Tad es neizturēju un pateicu  — metam mieru. Ja mēs pat nevaram satikties, tad nav ko mocīties. Artūrs bija šokā. Tajā vakarā viņš piedzērās. Līdz vienu dienu mēs tomēr atradām laiku mums abiem. Tā bija pirmā reize, kad es nakšņoju pie viņa. Es nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad Artūrs mani pirmo reizi noskūpstīja. Tas bija tik smieklīgi neveikli un mīļi, ka es to vienmēr atceros ar smaidu. Mēs ilgi runājāmies, bet, kad uznāca miegs, viņš ātri un neveikli iedeva man buču un pateica  — ar labunakti.
Es zināju, ka viņam ir kauns, tāpēc nepagāja ne pus minūte, kad Artūrs atkal kaut ko sāka stāstīt un scenārijs atkal atkārtojās. Tad pie sevis es nodomāju — trīs lietas labas lietas — un man bija taisnība. Trešo reizi viņš saņēmās un tā neveikli un bikli un bezgala mīļi mani noskūpstīja. Pa īstam.

Pēc kāda laika mēs viens otram atzināmies, ka tajā naktī tā arī nespējām aizmigt. Mēs gulējām, klusējām un klausījāmies, kā otram pukst sirds. Kā mūsu ieelpa un izelpa savienojas vienā ritmā. Visu nakti skanēja radio. Un es biju pilnīgi pārliecināta, ka mūzikas ritmā dauzās mūsu sirdis. Kopā.

Mēs sākām tikties arvien biežāk, sākām draudzēties. Viss notika pats no sevis. Mēs vienkārši ļāvāmies un neko nedomājām.

Viņš stāvēja man pretim un, ar acs kaktiņu viņam uzmetusi skatienu, nodomāju — vot, man tādu džeku!

Vēlāk izrādījās, ka vidusskolā krievu valodas eksāmenā esam sēdējuši līdzās, blakus solos (vienā skolā gan nemācījāmies). Ka vēl pirms tam, braucot pie draudzenes uz citu skolu, esam kopā gājuši vienā bariņā krūmos pīpēt. Es vēl kā šodien atceros, ka viņš stāvēja man pretim un, ar acs kaktiņu viņam uzmetusi skatienu, nodomāju — vot, man tādu džeku! Viņam bija sinepju krāsas žakete, kurai rokas bija daudz par īsām. Izskatījās smieklīgi. Bet tieši tas arī man pieķērās.

Tāpēc varu Jums teikt — domas piepildās. Ja doma nāk patiešām no sirds, tā arī notiks. Var jau būt, ka tā ir vienkārši smieklīga sagadīšanās, bet varbūt…

Protams, nevienas attiecības nav tikai ar gaišo pusi. Ir gājis visādi. Ir bijuši neskaitāmi labi brīži, kad aiz laimes gribās kliegt. Un ir bijuši arī smagi brīži, kad galvā nāk doma – kāpēc es vispār tev toreiz uzrakstīju… Bet mēs esam.

12. martā (tieši šis datums ir mūsu kopējais sākums) mēs svinēsim 5 gadus, kad, pateicoties draugiem.lv, viens otru atradām. Mums ir burvīgs dēliņš, kuram ir 9 mēneši. Un daudz skaistu cerību un sapņu nākotnei, kuri ne brīdi nav pārstājuši būt, lai arī cik
smagi mums nav gājis!

Iesūtījusi Inese Stabulniece, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībnieki