Biju pret iepazīšanos internetā, bet nekad nesaki, nekad!

Saņēmu no viņa vēstuli – vienkāršu smaidiņu un viss... Parasti uz šāda veida vēstulēm neatbildēju, jo vienmēr biju pret iepazīšanos internetā, bet šoreiz kaut kāds velniņš dīdīja – nu aizsūti, aizsūti... Atbildēju. Aizsūtīju arī smaidiņu... Bija vēls un nolēmu doties gulēt, nesagaidot Naura atbildi.

Jau nākošajā vakarā, ieejot draugos, zināju, kas ir vēstules sūtītājs. Tā mēs sākām sarakstīties. Tikai pēc vairāku dienu sarakstes beidzot nolēmu apskatīties Naura galerijas... Ups! Aplūkojot ieraudzīju kādu meiteni, ar ko viņš bija kopā... Jutos vīlusies, jo jutu, ka biju, lai arī negribot, jau sākusi viņam pieķerties, jo sarakste bija tik patīkama. Izgāju no draugiem, lai pārdomātu visu, nevēlējos saistīties ar aizņemtu puisi, biju pat mazliet dusmīga uz viņu – kā tā var, pašam meitene, bet sarakstās ar citam... Nauris turpināja rakstīt. Es atbildēju, bet nu jau vairs tikai pieklājības pēc...

Parasti uz šāda veida vēstulēm neatbildēju, jo vienmēr biju pret iepazīšanos internetā, bet šoreiz kaut kāds velniņš dīdīja – nu aizsūti, aizsūti... Atbildēju.

Tad viņš mani uzaicināja uz tikšanos. Nodomāju, nu gan Džekiņš sadomājies, un speru vaļā – ko Tu iedomājies, kā Tu vari tā pret savu draudzeni... Nauris kādu bridi neatbildēja... Tad atnāca gara jo gara vēstule – tā bija viņa bijusi draudzene, viņi bija izšķīrusies 2 nedēļas pirms mūsu sarakstes sākuma, vēl nebija paspējis izdzēst bildes...  Apskatīju viņa profilu vēlreiz, vairs nebija šo galeriju... Es līdz galam nenoticēju.

Nākamajā dienā viņš mani aicināja atkal. Es nevēlējos piekrist, bet, ak, šis velniņš atkal bija klāt un bubināja man ausī: „Aizej! Nu aizej! Vismaz zināsi, kas viņš tāds par sprukstiņu...” Norunājām satikties 22. decembra vakarā Alfā. Tuvojoties vakaram, saku izdomāt visādus ieganstus, lai ar viņu netiktos, tomēr visam, ko es teicu, Nauris atrada risinājumu, un man nebija iemesla neiet... Tā nu es, beigusi darbu, devos uz Alfu... Bijām norunājuši tikties pie ieejas. Ierados precīzi laikā. Viņa nebija. Nodomāju – jauki, jauki, būs pārdomājis... Man kāds zvanīja. Tas bija Nauris, viņš mani gaidot, kur es esmu. Izrādās, biju sajaukusi ieejas! Viņš tūlīt man pienākšot... Liekot nost telefonu, manas rokas ticēja kā visaukstākajā ziemas spelgonī. 

Viņi bija izšķīrusies 2 nedēļas pirms mūsu sarakstes sākuma, vēl nebija paspējis izdzēst bildes...

Bet tur jau viņš nāca – smaidīgs, bet arī uztraucies. Beidzot bijām satikušies. Mazliet parunājāmies un izlēmām doties uz Lido vakariņot. Mēs runājām tik ilgi, kautrīgums kaut kur bija pagaisis, laiks vienkārši lidoja, līdz attapāmies, ka apsargs jau izslēdz gaismas, tā it kā nejauši pabrīdinot, ka viņi slēdzas ciet. Mēs devāmies prom, mašīnā norunājām līdz trijiem naktī... Bija tik labi...

Pēc tā vakara mēs sākām tikties katru vakaru pēc darba, vienkārši sēdējam un runājām. Viss bija tik skaisti. Kā filmā... Bet tad sākās pārbaudījumi – Nauri atlaida no darba, man veselības problēmas... Viņš pārcēlās atpakaļ uz Alūksni, jo dzīvokli vairs nevarēja atļauties, es paliku Rīgā... Bet mēs vienalga tikāmies. Tie bija pārlaimīgu tikšanos un līdz asarām skumju atvadīšanos gari 4 mēneši... Šajā laikā mēs sapratām, ka mīlam un nevaram viens bez otra... Pienāca vasara... Viss sāka mainīties, dzīve sakārtojās. Nu mēs dzīvojam kopā. Un es katru dienu pateicos, ka man ir paveicies satikt šo jauko, mīļo un saprotošo puisi... Dzīvē gadās dažādi... Nekad nesaki nekad!

Iesūtījusi Kristīne Kovaļauska, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!