No sūri rūgtās dzīves uz laimi!

Varbūt kādam radīsies jautājums, kapēc es vispār tieši tur precējos, tad paskaidroju, ka man ar šo cilvēku ir divi kopīgi bērni un bija jāgaida ilgs laiks, kamēr viņš atbrīvosies. Lielākoties to darīju, lai varētu braukt uz satikšanos cietumā. Taču ar laiku viņš sāka man daudz ko pārmest un apvainoties par tādām lietām, ko neesmu darījusi. Cīnījos ar viņa kaprīzēm diendienā... Ar laiku mājās parādījās dators, es kā iesācēja aplūkoju dažādas interneta lapas, gan tādas, ko vajag, gan arī tādas, ko nevajag. Vienā jaukā dienā skatos – monitora ekrānā parādās vēstulītes, ka ar mani grib sarakstīties daudz puišu. Mani tas ieinteresēja. Galvas jaucu visiem, beigās pati neatcerējos kam ko stāstu. Daudz reizes tā arī izgāzos.

Līdz tam domāju, ka šis vīrietis ir mana dzīves mīlestība. Un nosodīju tās sievietes, kuras cietumā pameta vīriešus.

Vienā jaukā reizē iepazinos ar puisi, kurš man ļoti iepatikās, bet tai pat laikā mani sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi, jo biju tak precēta. Galu galā domāju, ka mana sarakste ar citu cilvēku – tas nav nopietni, jo viņš atradās no manis 4000 km attālumā. Bet ziniet, šī sarakste ievilkās astoņu mēnešu garumā. Tikmēr attiecības ar vīru krasi pasliktinājās. Pēc šiem astoņiem mēnešiem mēs ar to puisi nolēmām, ka vajadzētu satikties un es viņu uzaicināju uz Latviju. Pēc mēneša stāvot lidostas terminālā es lūdzu Dievu, lai viņš neatlido,bet piemāna mani, es šausmīgi nobijos. Bet laikam tā bija lemts un viņš tomēr atlidoja. Es tik ļoti nokautrējos viņu ieraugot, ka paslēpu seju plaukstās un pat pirmo skūpstu neiedevu. Mēs kopā pavadījām divas skaistas nedēļas, es lidoju kā mākoņos. Pirmo reizi dzīvē sapratu, ko nozīmē vīrieša uzmanība, rūpes par mani, es jutos pavisam cits cilvēks. Staigājot gar jūru, es viņam pajautāju, vai mēs vēl kādreiz tiksimies? Viņš atbildēja – noteikti. Domāju, tie ir meli, ka nav iespējams pamest visu, kas viņam pieder dzimtenē un braukt dzīvot uz šejieni.

Pirmo reizi dzīvē sapratu, ko nozīmē vīrieša uzmanība, rūpes par mani, es jutos pavisam cits cilvēks.

Bet nu lūk, mums martā būs jau divu gadu kāzu jubileja. Ar pirmo vīru izšķīros, jo sapratu, ka šis otrais cilvēciņš ir mana laime, mana mīlestība un esmu pateicīga internetam, ka man bija iespēja iepazīties ar viņu. Mums mājā ir mīlestība, saticība, viņš mīl manus bērnus un viņi manu vīru.
Neteikšu, ka viegli bija tikt pie savas laimes, daudz kam cauri bija jāiziet, bet tagad mēs esam kopā. Galvenais ir kaut ko ļoti vēlēties un tas piepildīsies!

Iesūtījusi Iveta Džonsone, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!