Kā es meklēju stalto puisi

Kādu dienu negaidot veikaliņā ienāca stalts, liela auguma puisis ar saldējuma papīrīti rokās un jautāja, vai var šeit saņemt vinnēto Viva Lāci? Aizgāju pakaļ lācim un sniedzu staltajam puisim... Mūsu skatieni bija tādi... khm, pat izteikt nevaru  sajūtas, kas pārņēma.

Taču tā kā nezināju pat puiša vārdu, cerības, ka vēl jebkad satiksimies, es neloloju. Izrādījās, ka mans paziņa zināja, kas viņš ir un kā viņu sauc.. Pateicis puiša vārdu, paziņa garākos komentāros neieslīga.

Tā gāja mēnesis pēc mēneša, meklēju stalto puisi, bet nekā. Pagāja gads, un mazītiņas cerībiņas, kas bija uzplaukušas, izkūpēja vējā. Un tomēr kādu dienu rūpīgi sāku viņu meklēt portālā draugiem.lv — atklāju, ka viņš tur nesen reģistrējies. Nezināju, kur lekt aiz laimes!

Ilgi prātoju, ko uzrakstīt. Un pēc dažām dienām saņēmos. Apvaicājos, vai viņš mani atceras? Atcerējās! Lieliski atcerējās! Turklāt arī viņš esot mēģinājis ko par mani uzzināt. Sekoja dažas sms un pienāca teksts: "Kur tu šobrīd atrodies? Es braucu tev pakaļ, dodamies atpūsties!"

Tā nu kopā esam gandrīz divus gadus un vairāk nekā gadu — precējušies. Un mums ir mīļš dēliņš! Par to visu varu teikt milzīgu paldies draugiem.lv! 

Iesūtījusi Baiba Safronova, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!