Zemeņu stāsts kopā ar draugiem.lv

Pirms pieciem gadiem atnāca vēstule no nepazīstama puiša: „Hmm, laba bilde tev, tikai biku pārgaismota . Vai tu būtu ar mieru iepazīties?” „Noriju krupi” par pārgaismoto bildi un atbildēju: „Paldies. Varam mēģināt.” Pēc kuras saņēmu atbildi : „Nopietni? Super!”
Tad sekoja daudz, daudz vēstules, kuras nemanot tika ļoti gaidītas. Un bija vēstulīte ar aicinājumu tikties. Lielā spītniece iekšā teica, ka es taču neticu tādam iepazīšanās veidam, bet māsa ieteica iet un vismaz labi pavadīt laiku. Un pēc dažam dienām sekoja mūsu pirmā tikšanās. Pie mājas stāvēja puisis gaišā jakā ar rozi rokās. Galvā sajukums un priekšā jauks vakars pie jūras. Pirmie iespaidi – ir tik viegli kopā un droši. Un tik vienkārši arī viss sākās – saulainajā zemeņu laikā.
Pēc pirmās tikšanās atnāca vēstulīte no Agra: „Bet tu esi ļoti pārsteidzoša, nu, negribu lai samulsti, un tomēr ļoti, ļoti jauka. Tad līdz kinim!” Hmmm, puisis uzreiz bez pārdomām organizē jau nākamo tikšanos... Patīkami. Un pat nebija daudz laika pārdomām, tik sajūta, ka visam tā arī jānotiek. Protams, nevarēju uzreiz atklāt savu simpātiju un kā spītniece centos pierādīt pretējo, bet Agris ar tādu mieru un smīnu gāja tālāk.

Un tagad saprotu, ka jāļaujas visam, kas ar tevi notiek, lai cik ticami vai neticami pašam neliktos.

Agra klātbūtne man lika justies labi, un viss, ko darījām kopā, man apstiprināja to, cik ļoti man šis puisis patīk. Pat vienu momentu es atceros ļoti spilgti. Dodoties izbraukumā uz Tukuma pusi, mūs apturēja policija par ātruma pārsniegšanu un lika maksāt sodu, bet Agris ļoti nosvērti un mierīgi piedāvāja viņiem „apdrošināšanu”, un arī pēc tam ne mirkli neizskatījās norūpējies, un tas mani pārliecināja, ka man līdzās ir cilvēks, kas neapjūk negaidītā situācijā, saglabā mieru un prot iziet no tās. Es sapratu, ka ar tādu cilvēku nepazudīšu. Un laikam arī tāpēc mēs esam tur, kur esam.
Soli pa soli... Un jau nākamajā zemeņu laikā sagaidījām mūsu pirmo meitiņu. Bet nu jau mūsu pulkā ir divi mazie zemeņi. Un galvenais, ka joprojām pat ikdienā netrūkst pa kādai puķei, pa kādai meža zemenei un arī skābai ogai.
Tagad prasu: „Kāpēc tu man toreiz uzrakstīji?” „Laikam jau dēļ visa šī, kas mums tagad ir.” Un tagad saprotu, ka jāļaujas visam, kas ar tevi notiek, lai cik ticami vai neticami pašam neliktos. Bet vēstulītes vēl tagad glabājas pie īpašajām.

Iesūtījusi Evija Dzendoleto, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!