Mana 7.klases mīlestība. Iepazīšanās stāsts

Pagāja mēnesis, varbūt divi — īsti neatceros, bet beigu beigās saņēmos un viņam uzrakstīju. Nevis draugiem.lv bet citā interneta portālā. Sarakstījāmies. Vīņš uzzināja, kas esmu. Bija jautri parunāt par visu ko. Beidzot maijā saņēmos un viņam uzrakstīju, ka man viņš patīk. Atbilde bija: "Atnāc rīt garajā satbrīdī līdz sporta laukumam, parunāsim." Protams, aizgāju, kopā nobastojām stundu.

Runājāmies - kā parasti par visu ko, par visādiem sīkumiem, bet viņš pat nelika manīt, ka būtu izlasījis, ko viņam iepriekšējā dienā rakstīju. Tikai nedēļu vēlāk uzzināju, ka viņš ir kopā ar citu meiteni. Pa vidu nejaucos — kur divi, tur trešais lieks. Protams, raudāju, tā bija mana pirmā nopietnā aizraušanās.
Pagāja divi gadi. Pa to laiku jau biju bijusi kopā ar citiem puišiem, bet attiecības parasti ātri izjuka. Ilgākās bija pus gadu, bet ar to puisi izšķīros, jo viņš bija iedomājies, ka var mani čakarēt un salaist ar citām.

Vietā, kur parasti stāv rakstīta dzīvesvieta vieta, bija teksts: "Nav vērts dzīvot".

Kādu vakaru iegāju draugiem.lv un ieraudzīju savu 7. klases mīlestību. Vietā, kur parasti stāv rakstīta dzīvesvieta vieta, bija teksts: "Nav vērts dzīvot". Apjautajos, kā iet un kāpēc tad vairs dzīvei nav vērtības? Uzzināju, ka viņš ir izšķīries ar savu meiteni. Pirms mēneša — tajā pašā laikā, kad es izšķīros ar bijušo puisi. Es turpināju rakstīt, uzjautrināt — arī pašai palika vieglāk ap sirdi. Sarunājām, ka man gribās uzstādīt jaunu vēstuļu sarakstes rekordu, jo iepriekšējais esot 4000 vēstules vienā sarakstē. Tā arī sarakstījāmies, bet es par palīdzību rekorda uzstādīšanā piesolīju viņam divas bučas. Protams, tad ne prātā nenāca, ka no tādām nevainīgām bučām sanāks kaut kāda lielā mīlestība. Es pat visādi no tām izvairījos.

Mans topošais vīrs dzīvo Salaspilī, kur es uzturējos katru dienu pēc skolas, jo mācos Rīgā, bet dzīvoju Dolessalā, kur autobuss ietčetras reizes dienā — no Salaspils. Arī mana vecmāmiņa dzīvo turpat. Tā nu sagadījās, ka viņai kaut kas nojuka ar datoru un es aizbraucu pie viņas paskatīties, ko var darīt lietas labā. Ar visu tiku galā atrī, bet līdz autobusam bija vēl trīs  stundas. Tad arī sarunājām satikties. Bija ziema, decembris, sniega bija daudz. Pikojāmies, staigājām, runājām. Pēc šīs pastaigas, jau kad kāpu autobusā uz mājām, atcerējos par tām divām bučām. Uzspiedu viņam pa vienai uz katra vaiga un ātri iemuku autobusā. Turpmāk pēc skolas satikāmies gandrīz katru dienu. Kad tuvojās Jaunais gads, draudzene uzaicināja mani svinēt pie sevis, bet es kaut kā pat īsti nepadomājot uzaicināju Māri, lai brauc kopā ar mani. Tā arī viss sākās. Nu jau esam kopā divus gadus, pamazām plānojam, ka varētu arī dibināt ģimeni.

Iesūtījusi Evita Siliņa