Pēc iemīlēšanās cietumniekā savu laimi atradu Īrijā

Vēl pirms pusotra gada dzīvoju un mācījos Rīgā, biju praktiski viena, mamma ārzemēs, tētis pensionārs, brāļi aizgājuši savā dzīvē. Rāvos pa darbu kā negudra, lai samaksātu studijas kredītu un nekam diži nebija laika pat satikt mīļos draugus un kur nu vel satikties ar kādu puisi! Pat aizmirsu par tādu dzīves vērtību, kā attiecības, mīlestību u.t.t., biju tikai sev. Lielākais saziņu līdzeklis ar saviem mīļajiem bija daugiem.lv... kā jau šķiet lielāko daļu latviešu!  

...zvanīja vīrietis ar tik maigu un tai pašā laikā vīrišķīgu balsi, kas iedūrās man sirdī kā bulta.

Atceros, tā diena man bija diezgan neveiksmīga, skolā eksāmeni, darbā šausmīgi sasprindzināta diena, atnākot mājās saņēmu diezgan dīvainu īsziņu no svešinieka, lai ienākot draugiem.lv un izlasot vēstuli, intereses dzīta un ilgi nedomādama tā arī darīju! Vēstules saturā nekas īpaši interesants man nelikās, tāpēc šim cilvēkam neko neatbildēju, vienkārši izdzēsu. Bildes ar nebija, tikai paraksts zem profila  - „Esmu tikai priekš Tevis”.  Kas man arī likās dikti dīvaini!  Pagāja diena, divas, nedēļa... tā arī aizmirsās šis gadījums. Aptuveni pēc mēneša vakaros sāka pienākt zvani no nepazīstama numura, tā arī vienu vakaru izlēmu atbildēt uz zvanu. Paceļot klausuli, es vienkārši apstulbu, zvanīja vīrietis ar tik maigu un tai pašā laikā vīrišķīgu balsi, kas iedūrās man sirdī kā bulta. Uzzināju, ka viņš mani atradis draugiem.lv savos draugu draugos, sūtījis man vēstuli, bet tā kā neesmu atbildējusi, izdomājis citu veidu, kā pievērst manu uzmanību, proti, vienkārši maniem draugiem palūdzot manu tālruņa numuru, kā  ‘mans darba kolēģis’ kuram esot mani jāsazvana, bet pazaudējis manu numuru ....

...sāku saprast, ka kaut kas nav kārtībā, nevienu reizi viņš nelūdza tikties, bet skandināja, kā vēlētos sabužināt manus matus...

Tā viņš uzzvanīja otru vakaru, trešo, kamēr tā palika par ikdienu. Zvani, īsziņas, vēstules draugiem.lv. Es vienkārši iemīlējos viņā kā personā, tā mēs turpinājām astoņus mēnešus. Ne reizi mēs netikāmies, bet sāku saprast, ka kaut kas nav kārtībā, nevienu reizi viņš nelūdza tikties, bet skandināja, kā vēlētos sabužināt manus matus... Taču, kad jautāju, viņš vienkārši mainīja sarunas tematu. Pienāca skolas beigas un darbā sāka parādīties problēmas, lielais bums uz darbinieku atlaišanu, biju diemžēl arī es biju tai sarakstā. Nu biju palikusi bez darba ar lielo studiju kredītu kabatā... Protams, sāku prasīties pie mammas uz Īriju, jo tomēr gribējās sākt dzīvot, ne izdzīvot!

Tad arī nāca apskaidrība. Mans mistiskais draugs nebija ne tuvu tik balts, kā izlikās! Viņš bija cietumnieks, kurš apsūdzēts par zagšanu.

Mana aviobiļete bija reģistrēta uz 24.maiju! Šo manu priecīgo ziņu pavēstīju manam mistiskajam draugam, bet viņš par to nemaz nepriecājās. Tad arī nāca apskaidrība. Mans mistiskais draugs nebija ne tuvu tik balts, kā izlikās! Viņš bija cietumnieks, kurš apsūdzēts par zagšanu. Visu šo laiku viņš zvanīja un rakstīja man no turienes. Man vienkārši salūza sirds, asaras bira kā pupas, es vairs neticēju nevienam viņa vārdam. Nākamajā dienā izdzēsos no draugiem.lv, nomainīju tālruņa numuru, tā, lai viņš mani neatrod. Man vairs negribējās ne smaidīt, ne par ko priecāties, viss likās tik pelēks. Pienāca arī diena, kad bija jālido prom uz svešu zemi, kur nav ne draugu, ne paziņu!

Likteņa līkloči Īrijā
Šeit, Īrijā, manas dienas bija pelēkas. Darbs, mājas, darbs, mājas. Ne es smaidīju, ne izrādīju kādas emocijas, man vienkārši neko negribējās, jo dziļi sirdī lādēju sevi, kā es varēju tā iemīlēties svešiniekā un vēl no cietuma. Tai pat laikā es ļoti skumu... Taču atradu sevī spēku pielikt punktu!

...bet visvairāk uztrauca kā nu būs, vai viņš vispār sapratīs mani, vai es vispār mācēšu pareizi runāt angliski?!

Kādu dienu klausoties darbā radio, man šausmīgi iepatikās viena dziesma.  Protams, pirmā doma bija, ka jāsameklē tā internetā  un jāielādē, bet, ak vai, te Īrijā internets ir tik lēns, ka vienas dziesmas ielādēšana prasa diezgan ilgu laiku, bet man vajadzēja TAGAD! Sāku meklēt googlē un uzdūros kādai programmai, kurā var ielādēt mūzikas krājumus, kā arī sarakstīties ar cilvēkiem, lielākoties ārzemniekiem. Neko nedomādama, piereģistrējos un meklēju tīkamās dziesmas, man sāka rakstīt entie ārzemnieki, vienkārši nelika mieru, taču es tos logus vēru ciet, man nenāca ne prātā rakstīt šiem pēc Baltijas valstu meitenēm izsalkušajiem ārzemniekiem!  Bet tad mani apbūra kāda vīrieša bilde, viņa platais smaids un šarms un viņš tik cītīgi man rakstīja. Izlēmu, ka šis būs izņēmums un atbildēšu, lai gan manas angļu valodas zināšanas nebija izcilas un man gāja diezgan grūti, jo visa kontaktēšanās bija tikai angļu valodā, bet viņš sāka mani mācīt, kā pareizi rakstīt un visu nepieciešamo... Beidzot arī izdomājām satikties! Nākamajā dienā pēc darba atskrienot savācu visu nepieciešamo un skrēju uz vilcienu, priekšā bija trīs stundu garš ceļš! Visu ceļu man kājas un rokas trīcēja, domas mani arī nelika mierā, bet visvairāk uztrauca kā nu būs, vai viņš vispār sapratīs mani, vai es vispār mācēšu pareizi runāt angliski?! Nonākot galā, ieraudzīju viņu, tik elegantu un ar tik brīnišķīgu smaidu, ka aizmirsu par visu uztraukumu, jutos tik brīva ar viņu, nebaidījos ne runāt, ne tuvoties viņam! Mūsu pirmās trīs brīvdienas bija kā lielā pūkainā sapnī, tad viņš arī pavēstīja, ka nelaidīšot mani vaļā vairs nekur.    

Mana dzīve burtiski apgriezās kājām gaisā un jau tūlīt 1.maijā mums būs pus gads un dzīvojam kopā!  Un mēs tiešām esam ļoti, ļoti laimīgi un nu ir arī pieteicies mazs brīnumiņš, kuru nu gaidām ar lielu nepacietību! :)