Pirmais skūpsts bija kā virpulis!

Neesmu no tām, kas kaut kur steidzas un visu dara ātri. Esmu kautrīga meitene (vismaz biju :D). Ar puišiem netusēju, uz tusiem negāju, mācījos mājās, skolā, pastaigājos ar suni, nekādas dižās izklaides nebija un īsti tām nemaz laika neatlika, bija citi darbi darāmi. Līdz vienu dienu viss mainījās. Mans brālis paņēma mani līdz uz savu darba vietu. Viņš toreiz strādāja par apsargu nomaļā vietā, tur viņa maiņas laikā tika rīkoti tusiņi. Pie brāļa uz mājām bieži brauca draugi, smuki puiši kā končas un vecāki par mani kādus divus vai trīs gadus :) Vairāki man iepatikās, un viņi pievērsa man lielu uzmanību! Tusi tur bija jautri, protams, mani arī samaitāja. Pamēģināju cigaretes, alkoholu, bet īpaši neaizrāvos. Sapazināmies ciešāk ar vienu puisi, tikāmies vairākas reizes, bet ne divatā.

Ar puišiem netusēju, uz tusiem negāju, mācījos mājās, skolā, pastaigājos ar suni, nekādas dižās izklaides nebija un īsti tām nemaz laika neatlika, bija citi darbi darāmi.

Tad arī pienāca liktenīgā diena. Jauns tuss, jauna vieta. Bija paredzēts pasākums pirtī, mani arī, protams, uzaicināja. Tajā tusā nedzēru, un par brīnumu viņš arī atteicās no draugu piedāvājumiem, jo tomēr alkohols un pirts neiet kopā. Pārējie gan neatturējās. Pēc pirts visi izkarsuši skrējām pa kalniņu lejā uz ezeru, kurš bija aizsalis. Nebiju vienīgā meitene pirtī, bet vienīgā gan, kas izturēja līdz lejai noskrienot, pārējās nosala un jau pusceļā aizskrēja atpakaļ, bet izvārtīta gan tiku tā pamatīgi pa auksto sniegu :D Viņu tas ieintriģēja. Kad sēdējām vēlāk pie galda, viņš mani paaicināja, vai vēlos ar viņu iet nedaudz pastaigāties, neģērbāmies, tikai dvielī ietināmies.

Ja godīgi, bija nedaudz bail, –  kā tad būs, vai pratīšu, vai viņam patiks...

Nogājām pie ezera, tur bija maza lapenīte, mājīgi. Runājāmies, es jau sapratu, kas notiks. Ja godīgi, bija nedaudz bail, –  kā tad būs, vai pratīšu, vai viņam patiks... Lapenes vidū bija apaļš galds, mēs sākām spēlēt spēli „Noķer mani, ja vari”! :) Sākumā staigājām ap galdu, tad jau drīz skrējām, nometuši dvieļus. Un tad vienu brīdi ļāvos, lai mani noķer, jo gribēju viņu noskūpstīt. Un tad tas notika! Tas bija pasakaini, viss ritēja savu gaitu, un bija tik dabiski, kā tam jābūt. Mans ķermenis trīsēja un nevis no aukstuma... Viņš gan tā padomāja! Skūpsts bija diez gan ilgs, man patika un viņam arī, jo tas bija kā virpulī, kurā tu tiec iekšā un sāc griezties, bet apstāties nav iespējams, un tu to nemaz nevēlies. Vienkārši neaprakstāmi burvīgs bija tas vakars. Pirmais skūpsts bija tik neaizmirstams, pēc pirmā sekoja vēl daudz jo daudz, visu vakaru pavadījām viens otra sabiedrībā. Es atdotu ļoti daudz, lai atkal to vakaru pavadītu ar viņu tā, kā tas bija tad, izbaudītu tās sajūtas, tās ir tik neaizmirstamas un sapņainas... Tiešām tādas sajūtas vēlētos izdzīvot atkal un atkal...

Bet laiks nav atkārtojams vai izdzīvojams vēlreiz, tomēr sajūtas paliek, un tās nevar tik viegli aizmirst. Simpātijas plus satraukums, plus patīkamas trīsas, mmmm cik patīkami atcerēties to laiku :)
Novēlu ikvienai meitenei nekur nesteigties un šādas lietas darīt ar baudu, tā, lai neaizmirst ne viens, ne otrs!

Iesūtījusi: Ilze (19 gadi), stāstu konkursa Mans pirmais skūpsts dalībniece.

Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).