Liktenīgais randiņš Mežaparkā

Bet esmu bijusi kautrīga meitene un arī piesardzīga attiecībā uz puišiem. Tajā laikā arī parādījās mans pirmais puisis, kurš bija uzzinājis, ka es neesmu vēl skūpstījusies, viņam tas likās interesanti, bet arī pašsaprotami. Kādus vairākus mēnešus jau draudzējos un vienmēr mēģinājām pie dabas pastaigāties. Toreiz mēs pastaigājāmies Mežaparkā un viņš man, tā nemanot, pajautāja atkārtoti: "Tu tiešām neesi vēl skūpstījusies, kā tas var būt?" Tā viņš mani ķircināja. Atbildēju, ka var, jo ne jau ar kuru katru iešu skūpstīties. Apsēdāmies uz soliņa un viņš mani apskāva.

"Tu tiešām neesi vēl skūpstījusies, kā tas var būt?"

Kaut ko runājāmies, pēc kāda laiciņa puisis pēkšņi un strauji ar savām spēcīgajām rokām saķēra mani un ielika savā klēpī (bet tas nebija brutāli, bet mīļi), pieturot savās rokās manu galvu, it kā spēlējoties (vismaz tai brīdī es tā domāju), atgāza mani un tad arī apzināti un nelaižot man iespēju atkāpties - noskūpstīja. :)  Skūpsts bija patiess, ilgs, bezgala patīkams un pirmās mīlestības pilns. Vislabākās atmiņas, kas var būt par lietām, kas notiek pirmo reizi.

Iesūtījusi: Agnese (21 gads), stāstu konkursa Mans pirmais skūpsts dalībniece.

Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).