Zaudētājam jābučo uzvarētājs

Man bija 14 gadi un es draudzējos ar puisi, kurš bija četrus gadus vecāks par mani. Šī gadu starpība mani tobrīd mulsināja, jo daudz domāju, kā tas viss notiks un kā nu būs! Tad nu lūk!
Tā bija vasara, lietus lija no rīta līdz vakaram, diena tiešām bija pelēka, varēja dzirdēt pērkonu un redzēt zibeni. Laiks nebija patīkams. Pirms kādām divām nedēļām es lūdzu, lai brālis man nopērk tenisa raketes un bumbiņas, jo manī bija radusies liela vēlme mācīties tenisa spēli. Tad nu tajā vakarā mēs abi bijām manā istabā. Aiz gara laika nezinājām, ko darīt, un es ierosināju paņemt raketes, bumbiņu un tā pat paniekoties. Bet bija viens noteikums: tas, kurš neatsit bumbiņu, iet pie otra un viņu noskūpsta. Mēs sākām spēli...

Viss bija ļoti parasti, bet tajā pašā laikā šis noteikums likās dīvains. Pamazām no parastas bučas uz vaiga viss pārtapa ilgos, maigos skūpstos.
Šāds nu ir mans stāsts. Nav pārāk romantisks un kaislīgs, bet pirmais!
 

Iesūtījusi: Anda Matule, stāstu konkursa Mans pirmais skūpsts dalībniece.

Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).