Tauriņi vēderā

Nav jau vairs nozīmes datumam un mēnesim, bet notikumam... Man bija 14, Viņam 16.... Abi vēl naivi, jauni, nepieredzējuši… Viss sākās ar pēkšņi atklātām simpātijām manā sirsniņā pret puisi, kuru pazinu visu savu mūžu un visu mūsu mūžu bijām kaimiņi no sērijas - "next door". Tajā vasarā gaisā virmojas, kas īpašs... Mēs sākām sūtīt viens otram šifrētas vēstulītes ar naiviem tekstiem: "tu man patīc", "esmu domājusi par KO vairāk". Un atbildes nāca tikai un vienīgi pozitīvas... Starp pagalma draugiem mēs slēpām savu patikšanu vienam pret otru, un situācijas bija nervus kutinošas un kaisli uzdzenošas! Tad vienu dienu mēs izlēmām, ka vajag nozust divatā, prom no pagalma bara un vecāku uzraudzības... Ņemot vērā, ka man tas nebija tik vienkārši, talkā tika ņemta draudzene, kas notušēja manu prombūtni...

Pasaule vairs neeksistēja... Rokas notirpa, ķermenis kļuva nejūtīgs, un mēs lidojām pirmajā saldajā skūpstā...

Un tā mēs divi vien klejojām gar ezermalu... Abi kautrīgi ar vienu domu galvā, bet nekādi nespējām saņemties... Tad mēs nonācām uz kādas nepabeigtas jaunbūves augstākā stāva, mēs sēdējām uz neiestiklotās palodzes, raudzījāmies, kā daba iegrimst vakarā, kā sauli nomaina mēness, un runājām par dzīvi, par nākotni... Vārdu sakot, gvelzām niekus, jo abiem prātā bija kas cits… Un tad mēs reizē apklusām... Klusums ieilga... Sekoja skatiens... Neveikls smaids... Mēs pēkšņi atradāmies TIK tuvu viens otram... Es aizvēru acis, un manā vēderā sāka dejot tauriņi... Viss manī apstājās, es jutu tikai viņa lūpas, viņa pieskārienus… Pasaule vairs neeksistēja... Rokas notirpa, ķermenis kļuva nejūtīgs, un mēs lidojām pirmajā saldajā skūpstā... Nekas skaistāks ar mani nevarēja notikt... Tās sajūtas es atceros vēl šodien, kad pagājuši vairāk kā 10 gadi, bet, sajūtas atceroties, vēl tagad spēju atsaukt tauriņus vēderā, kas dejoja un neapstājās…

Iesūtījusi: Santa