Stāstiņš, kā otrklasnieki mācījās bučoties

Bija visai drēgnas pirmās pavasara dienas. Sniegs jau nokusis, zeme apžuvusi, bet saulīte bieži slēpās aiz dūmakainiem mākoņiem. Tomēr mums, draiskulīgiem bērniem, tas bija vienalga. Starpbrīžos ņēmām lecamauklas, kuras vienam pārlikām pār kaklu un caur padusēm izlaidām uz aizmuguri – tie bija zirga iemaukti. Otrs pieķērās lecamauklas brīvajiem galiem un kučierēja zirgu pa mazās lauku skoliņas pagalmu, parka takām un upmalu. Tā mēs divi pajūgi (kopā divi puiši un divas meitenes) aulekšojām cauras dienas. Visbiežāk tieši gar upmalu. Pat vairs neatceros, kā starp mūsu nevainīgajām rotaļām pavīdēja doma, kā būtu, ja mēs pamēģinātu bučoties. Nevis šā tā, bet uz lūpām. Un nevis šā tā, bet tik ilgi, kamēr tajā brīdī procesā neiesaistītie aizskaitīs līdz trīsdesmit.
Domāts, darīts. Pirmie pie mēģināšanas tika otrais pajūgs. Viens, divi, trīs… divdesmit astoņi, divdesmit deviņi, trīsdesmit! Neesot nekas īpašs. Tad mūsu kārta… Nenormāli nāca smiekli. Nenormāli!

Tomēr kaut kā lūpas sabāzām kopā, un laika atskaite varēja sākties! Vai es jau minēju, ka laiks bija drēgns? Droši vien varat nojaust, ka šādos apstākļos bērnu degunteļi parasti ir pilni. Diemžēl, arī man. Un tie, kuri ir skūpstījusies zina, ka šīs padarīšanas laikā caur muti elpot ir neiespējami. Turklāt, ja vēl nāk smiekli…

Rezultāts bija visai apkaunojošs, jo kāda smieklu spurdziena rezultātā es nocūkoju partnera seju ar puņķiem. Nevarētu teikt, ka viņš apvainojās. Tomēr – vairāk šādas izklaides gan nemēģinājām.

Iesūtījusi: Lana