Pēc skūpsta teicu: Atvaino, es tā negribēju!
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Mmmmm, pirmais skūpsts. Atceros - sēdējām tumšā vakarā uz soliņa. Viņa man klēpī. Bijām tikušies tikai mēnesi. Mūsu degungali sakārās...
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Un nejauši mūsu lūpas sakarās. Skūpsts bija ilgs. Pēc skūpsta no
manas puses izskanēja: "Atvaino, es tā negribēju." (Tagad, kad to
atceramies, smiekli abiem sanāk!) Abi apmulsām, jo bijām kautrīgi.
Pavadīju tajā vakārā viņu uz mājam, braucām ar velosipēdiem.
Eiforijā lidoju mājās. Tajā brīdī biju vislaimīgākais cilvēks. Man
nekas neinteresēja, kā tikai viņa. Otrā dienā, kad satikāmies, es
vaicāju viņai, vai mēs būsim kopā. Un atbilde skanēja - jā. No
emocijām pacēlos spārnos. Tā bija laime. Tā eiforija, iemīlēšanās,
pastaigas.
Ak, romantika!!!
Lasītākais
Iesūtījis: Artis Cervinskis, stāstu konkursa Mans pirmais skūpsts dalībnieks.
Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).
.jpeg-804x536.jpg)
