Kāpēc mūsu skūpsts nebija kā filmā..?

Bija marta rīts. Pamodos ar satraukumu sirdī, jo vakarā bija paredzēta ballīte, uz kuru mani bija uzaicinājis puisis no vecākas klases. Jutu, šis vakars būs liktenīgs, un tas mirklis beidzot būs klāt – pirmais skūpsts. Visu dienu pa māju staigāju ar smaidu sejā, staroju kā saulīte, ik uz soļa iztēlojos šī vakara notikumus. Priecājos, ka vecāki todien agri no rīta jau bija aizbraukuši ciemos pie ģimenes draugiem, jo līdz ar to varēju neviena netraucēta gatavoties savam īpašajam vakaram.
Vēl līdz ballītei bija ilgs laiks, bet es jau jutu, kā ar puisi dejoju lēnās dejas, kā mūsu augumi saspiežas aiz vien tuvāk, likās, ka spēju jau saost viņa ķermeņa patīkamo smaržu un jutu, kā viņa sulīgās lūpas pieskaras manējām...

Prātā ātri pārcilāju simtiem kadru no dažādām romantiskām filmām, radās vesela kaudze ar jautājumiem...

Un tad pienāca mirklis, kuru tik ilgi un sapņaini gaidīju. Atskanēja durvju zvans, sirds iepukstējās straujāk. Atverot durvis, pavērās skats kā no senas, romantiskas filmas — tur stāvēja mana simpātija ar rozi rokās. No laimes nezināju, kur likties, likās, ka uz mirkli biju aizmirsusi pat elpot. Un tad notika tas...
Jau pēc pāris sekundēm jutos vīlusies. Prātā ātri pārcilāju simtiem kadru no dažādām romantiskām filmām, radās vesela kaudze ar jautājumiem... Vai tas arī viss? Kur sajūta, ka pasaule ap tevi griežas? Kur tauriņi vēderā? Kur mūzika, kas tai mirklī sāk skanēt? Tik mitru lūpu pieskāriens un mēles neveiklā tūļošanās pa muti...
Ar puisi ilgi kopā nebijām. Pirmais skūpsts, bija kā zīme, kas signalizēja — kā mīļākie jūs nekam nederat. Un tā, skūpsta dēļ es ieguvu sev ļoti labu draugu un atziņu: dzīvei nav tikai romantisku filmu scenāriji, gadās arī drāmas. :D
 

Iesūtījusi: Nellija, stāstu konkursa Mans pirmais skūpsts dalībniece.

Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).