Lūpu nevainības zaudēšana

Būdama 14 gadus veca meitene, sāku satikties un draudzēties ar puisi vārdā D. (vārdu jānoklusē, lai paliek tā noslēpumainā, intīmā gaisotne, kas vienmēr virmo, runājot un domājot par pirmo skūpstu). Ikreiz viņu satiekot, jutos nobijusies, ka varētu tikt laupīta manu lūpu nevainība. Protams, ka spēle Pudele arī jau tika spēlēta, taču tur nekad nebija tā ĪSTĀ skūpsta, no kura galvai vajag sagriezties un pasaulei tapt krāsainākai. Vismaz man likās, ka kaut kam tādam jānotiek. Vairāk par nevainības zaudēšanu mani uztrauca tādi jautājumi kā – vai viņš sapratīs, ka es neesmu pa ĪSTAM skūpstījusies? Vai viņš pēc tam mani vēl gribēs skūpstīt? Ko darīt, ja es viņam iekožu?

Es nebiju no tām meitenēm, kas, būdama maza knīpa, bučoja lelles, spoguli vai pat zobu birsti, lai būtu tā pirmā pieredze skūpstīšanās jomā. Kā romantiķe, ticēju, ka man tāpat viss sanāks skaisti kā televīzijas seriālos. Vai tad varēja būt savādāk?
Atgriežoties pie puiša D., viņš bija par gadu vecāks, un meitene viņam jau reiz bija, tā kā skūpstos viņš nebija iesācējs. Vismaz viens no mums zināja, ko un kā labāk darīt!

Vai viņš sapratīs, ka es neesmu pa ĪSTAM skūpstījusies? Vai viņš pēc tam mani vēl gribēs skūpstīt? Ko darīt, ja es viņam iekožu?

Pēc vairāk kā 4 mēnešu draudzības TĀ diena pienāca! Atzīšos, ka man jau likās, ka tas notiks TAJĀ un nevienā citā dienā. Mazas sievietes intuīcija? Lai kā būtu, D. atbrauca uz manu ciematiņu. Silta, patīkama diena. Sēdējām uz parka soliņa, runājām par šādām un tādām muļķībām un ķiķinājām (kas to lai vēl atceras par ko). Pie mums piegāja mana klasesbiedra mazā māsa K. (tobrīd apmēram 10 gadus veca) un teica D.: "Nobučo viņu!" Viņš uz to: "A ko? Varētu!" Samulsums. Viņa stingrais acu skatiens. Mans nedrošums un iekšējie jautājumi: "Tagad? Un Tā? Te?" Un neveiklo klusumu pārtrauca mazās ķiķināšanas, mani atvieglotie smiekli un D. mulsais smaids, kas arī pārvērtās smieklos. Vai rūgtos smieklos?

Diezgan negaidīti patīkamo laiku nomainīja liels vējš (vai tas bija mans iekšējais nemiers?) un lietus piles (kas aizskaloja bailes pirms skūpsta?). D. piedāvāja iet pie manis. Nevarēju atteikt. Vecāku mājās nebija. Brāļu un māsu man nav. Arī priekš D. kāds bīstams mājdzīvnieks, piemēram, suns, man nebija. Mēs runājāmies, ēdām cepumus, izrādīju savu istabu un viņš man sāka mācīt krievu valodas alfabētu. Vēl tagad atceros... es sēžu pie galda, rakstot krievu burtus un radot iespaidu, ka esmu apzinīga un ka manu lūpu nevainība paliks pie manis (man šķiet, ka iekšēji mēs zinājām, ka tā nebūs). Viņš sēdēja pie galda, viņa seju apspīdēja samērā nespožā gaisma no galda lampas; man tobrīd viņš likās skaists, lai cik banāli tas neizklausītos. Viņam bija burvīgas acis. Tādas, par kurām saka, ka tajās var noslīkt. Es noslīku, bet ne tobrīd!

Smaids nezuda no manām jau nozagtajām lūpām. Saldā, rožainā garša kļuva vēl saldāka un maigāka uz manām lūpām.

Manu iedziļināšanos krievu "Ж" rakstīšanā, pārtrauca viņa jautājums, kas man tobrīd neizklausījās, kā jautājums: "Vai nenāksi apsēsties man blakus?" Viņš sēdēja uz dīvāna. Es aizgāju, apsēdos. Istabu pārņēma krēsla. Bija apmēram pieci vakarā. Viņš aplika man ap pleciem roku. Tas bija signāls!
Jutos nedroša un tomēr pārliecināta, ka neizbēgams ir MŪSU SKŪPSTS! Skriet jau nevarēju! Un godīgi – negribēju. Es nezinu, cik ilgs laiks pagāja un par ko mēs runājām, bet istabā jau palika tumšs un kutināšanas rezultātā es nokļuvu virs viņa. D. skatās cieši uz mani. Es cieši skatos uz viņu. Un te es neglābjami noslīku viņa acīs. Un tad... lūpu nevainība tika ATŅEMTA!
Kad lūpas saskārās, tad tūkstošiem tauriņu sapurināja savus mazos, bet spēcīgos spārnus, lai paceltos gaisā, lai viss kļūtu vieglāks nekā patiesībā bija. Kad lūpas saskārās, tad pati laime ieveda savā pilnīgajā pasaulē.
Pat tad, kad lūpas nošķīrās ar pēdējo kvēlo apliecinājumu savām jūtām, sajūtas mani neatstāja. Sirds piepildījās kā trauks ar neaprakstāmi jaukajām, siltajām un skaistajām sajūtām! Prāts pildījās ar naivām cerībām, sapņainām gaisa pilīm, bet tomēr viss likās tik aizsniedzams, tuvs un reāls. Smaids nezuda no manām jau nozagtajām lūpām. Saldā, rožainā garša kļuva vēl saldāka un maigāka uz manām lūpām. Naivais kautrīguma sārtums parādījās manos vēl tomēr jaunajos, bērnišķīgajos vaigos.
Vai skūpsts ilga tik ilgi? Vai arī tas nezūdošais mirklis mani neatstāja?
 

Iesūtījusi: Jana Kurpiša, stāstu konkursa Mans pirmais skūpsts dalībniece.

Stāstu konkursu atbalsta Fenivir (vienīgais pieejamais līdzeklis ar pencikloviru lūpu herpes vīrusa ārstēšanai).