Kopā mūs saveda portāls "draugiem.lv"

Pagājušogad pabeidzu vidusskolu. Kārtojojot eksāmenu, vēl nezināju, kurp iešu tālāk mācīties, tikai sapratu, ka gribu studijas saistīt ar latviešu valodu un literatūru, jo šie abi priekšmeti skolā man padevās vislabāk.
Tā kā arī mana mamma bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, saprotams, ka viņa zināju visu "par" un "ap" studiju vietām, kurās viņas meita varētu tālākizglītoties.
No savām darba kolēģītēm mamma uzzināja, ka vislabākā mācību vieta man esot Liepājā (Liepājas Universitātē). Bet tā kā manas mājās atradās 250 km attālumā no Liepājas, pretojos mammas uzskatiem. Nekad nebiju domājusi, ka varētu doties mācīties tik tālu. Mana izvēle bija par labu Rīgas skolām, jo tās atradās tikai 40 km attālumā no mājām. Bet mamma bija uzstājīga un teica, ka Liepājās Universitātē es iegūšu izcilu izglītību.
Tā nu es paklausīju mammu un devos iesniegt dokumentus Liepājas Universitātē, kur mani uzņēma. Problēmas radās ar dzīvesvietu, jo kategoriski atteicos dzīvot "kojās", zinu, ka daudziem studiju laiks saistās tieši ar "kojām", bet mani uz turieni "nevilka".

Teksts bija apmēram šāds: "Sveiks! Izksaties jauks puisis, nevēlies iepazīties?"

Kādai manai attālai draudzenei, drīzāk — paziņai bija neliels vienistabas dzīvoklītis Liepājā, tieši kā radīts studentei. Pati viņa dzīvo Rīgā un dzīvoklītis stāvēja tukšs. Viņa bija ar mieru, ka es maksāju tikai komunālos maksājumus. Protams, arī mana ģimene bija ar mieru.
Lai gan dzīvoklītis atradās tālu no centra un ne īpaši patīkamā rajonā, tomēr man bija miers un klusums, lai varētu koncentrēties mācībām.
Kursā mēs esam astoņi cilvēki, septiņas no tām — meitenes. Tā, laika gaitā es sadraudzējos ar kursabiedrenēm, ar divām no tām tuvāk. Viņas dzīvoja pašā centrā, arī īrētā dzīvoklītī. Brīvdienās paliku pie viņām, gājā tusēties pa klubiņiem un citām vietām, kā jau brīvām un nedaudz trakām meitenēm pienākas.
Kādu nakti, agrāk pārrodoties no kāda kluba (ap trijiem naktī), ar vienu no draudzenēm nolēmām pasēdēt draugiem.lv un sameklēt kādus puišus no Liepājas. Pāris arī atradām. Nolēmām, ka kādam aizrakstīsim. Es — no sava draugiem.lv profila, draudzene — no savējā. Teksts bija apmēram šāds: "Sveiks! Izksaties jauks puisis, nevēlies iepazīties?"
Nākamajā rītā abas ar draudzeni bijām sagaidījušas pāris atbildes. Citi puiši bija aizņemti, bet ar pārējiem mēs bijām ar mieru turpināt sarakstīties, kas zina, kas var tālāk izvērsties.

Tad viņš ienāca deju zālē. Biju šokā. Tāds ļoti izskatīgs, skaists un gaumīgi ģērbies. Zināju, ka tas ir viņš, bet nezināju, kā rīkoties, kā ar viņu runāt, vispār nezināju, ko darīt...

Beigās man bija palikuši divi puiši, ar kuriem sarakstījos. Abi bija liepājnieki, bet viens no viņiem dzīvoja Rīgā. Sapratu, ka būsim tikai labi draugi. Ar otru puisi apmainijāmies numuriem un skype nikiem. Tā mēs kādu laiciņu kontaktējāmies. Sarakstijāmies skype un runājām pa telefonu. Atzīšos, ka viņš man likās nedaudz augstprātīgs.
Kādu vakaru atkal ar draudzenēm devāmies uz klubu. Esot tur, viņš man pazvanīja. Apvaicājās, kā man klājas un ko es šobrīd daru?! Atbildēju, ka esmu klubā. Biju pārsteigta, kad viņš pateica, ka tūlīt atbraukšot, bet nebūšot viens. Protams, man, kā jau kautrīgai būtnei, sāka trīcēt kājas un rokas, sirds sitās kā traka. Tā kā biju apskatījusi viņa profilu draugiem.lv, bija nojausma, kādu puisi gaidīt.
Tad viņš ienāca deju zālē. Biju šokā. Tāds ļoti izskatīgs, skaists un gaumīgi ģērbies. Zināju, ka tas ir viņš, bet nezināju, kā rīkoties, kā ar viņu runāt, vispār nezināju, ko darīt. Redzēju, ka viņš mani zālē meklē, bet tā kā zāle bija pilna, viņš mani neieraudzīja, bet es viņu gan (ironiski).
Kad viņš bija jau kādu laiciņu pasēdējies pie bāra letes, sapratu, ka man pie viņa jāpieiet, ja ne, tad viņš aizies, bet to es negribēju. Saņēmos un gāju. Pielavījos klusītiņā no mugurpuses un ar savām plaukstām aizsedzu viņa acis, liku uzminēt, kas es tāda esmu. Viņš to izdarīja. Visu vakaru nosēdējām klubā un tāpat par šo un to pļāpājām. Viņš man likās jauks. Biju septītajās debesīs.
Pēc tam viņš mani pavadīja līdz draudzenes dzīvoklim, atvadijāmies un es devos prom. Pēc 10 minūtēm saņēmu sms no viņa: "Kā patika vakars?" Es, protams, atbildēju pozitīvi.
Pēc pāris dienām saņēmu piedāvājumu satikties divatā, doties romantiskā pastaigā gar jūru.
Pāris stundas pastaigājām, parunājām. Biju nosalusi, bet braši turējos un viņam neko neteicu. Tad nolēmām doties mājup. Es — uz savām mājā, Viņš — savām.
Tā mēs tikāmies vēl un vēl. Dīvaini, bet atvadu skūpsta pat uz vaiga nebija, kas man likās nedaudz aizdomīgi un dīvaini.

Saņēmu milzum daudz draudu, lai viņas puisim netuvojos.

Tad, kādu dienu man draugiem.lv pienāca vēstule no kādas meitenes. Izrādījās, tā bija viņa meitene (pēc viņas vārdiem). Saņēmu milzum daudz draudu, lai viņas puisim netuvojos. Centos noskaidrot arī no viņa paša, kas īsti notiek. Viņš man atbildēja, lai es neuztraucoties, kad viņš visu būs nokārtojis, viņš man pazvanīs. Un pēc pāris dienām pazvanīja. Izskaidroja nelāgo situāciju — no meitenes viņš mēnesi jau esot šķīries, tikai meitenei tas vēl nav bijis skaidrs.
Situācija man nepatika. Pateicu viņam, kamēr viņš visu nenokārtos līdz galam, lai mani neuzmeklē.
Pagāja laiks. Skumu pēc viņa. Atzīšos, ka esmu cilvēks, kas ātri pieķeras citiem.
Tad saņēmu no viņa ziņu, ka ar meiteni visu esot nokārtojis. Nolēmu, ka riskēšu un tikšos ar viņu. Viss pilnībā mainījās. Pat nepazinu viņu. Viņš bija mīļš, jauks, rūpīgs, labsirdīgs, kolosāls puisis. No viņa draugiem uzzināju, ka ar meiteni patiešām viss sen esot cauri.
Nu jau esmu beigusi pirmo kursu universitātē.
Godīgi sakot, esmu laimīga. Viņš ir un vienmēr būs mans sapņu pusis. Kopā esam viens vesels. Viens bez otra nevaram. Ikreizi, kad uz viņu paskatos, man aizraujas elpa, sirsniņa sitas un trako. Esmu pateicīga draugiem.lv, kas būs saveda kopā. PALDIES!!!