Es negribu dzīvot bez otras pusītes

Jau no apzinīga vecuma esmu vēlējusies "pareizas" attiecības ar savas dzīves otro pusīti – abpusēja mīlestība, uzticība, cieņa utt. Bet jau tad, manos padsmit gados, uzmanību pievērsa tādi savādāk domājoši puiši. It kā man uz pieres būtu rakstīts, ka esmu vieglprātīga un dabūjama. Lai nu kā, sešpadsmit gadu vecumā iepazinos ar vīrieti, kurš novērtēja manu nopietnību (vismaz tobrīd man tā šķita). Pagāja vairāki gadi, apprecējāmies, vēl pēc dažiem gadiem sadzima bērniņi. Un vēl pēc dažiem gadiem sapratu, ka esmu nelaimīga. Tāpēc, ka vīra bezjēdzīgā greizsirdība (šis cilvēks bija pirmais un arī vienīgais vīrietis manā sievietes dzīvē) pakāpeniski bija iznīcinājusi manu mīlestību pret viņu. Kad mēģināju labot situāciju ar sarunām, aicināju arī apmeklēt ģimenes konsultantu, jo nepavisam nebija vēlēšanās izārdīt savu ģimeni, vīrs atteica. Vēl pēc kāda laiciņa sapratu, ka vīrs ir iegādājis sev mīļāko, kurai likās, ka viņa ir vienīgais saulstariņš viņa dzīvē, un es esmu sieva, kas savu vīru nesaprot. Tai brīdī sapratu, ka viņš nav manis un manu pūļu vērts. Pat tas mazumiņš cieņas pret viņu ar šo gadījumu pazuda. Turklāt no pagātnes izlīda situācijas, kas liecināja, ka esmu krāpta arī agrāk, tikai uzticoties otram cilvēkam kā sev, kaut kas tāds pat prātā nenāca, tāpēc palika nepamanīts. Aizgāju. Sāku dzīvi citā pilsētā.

Tai brīdī sapratu, ka viņš nav manis un manu pūļu vērts. Pat tas mazumiņš cieņas pret viņu ar šo gadījumu pazuda.

Aiz sirdssāpēm vairākus gadus nemeklēju jaunas attiecības. Līdz pēc apmēram trīs gadu vientulības sapratu, ka esmu gatava jaunām attiecībām. Esmu ar skaistumu un ar labu augumu apveltīta sieviete, un attiecībās vēl joprojām cienu tās pašas vērtības, ko savos padsmit gados. Bet nekas nav mainījies – visu šo vientulības laiku man pievērš uzmanību tikai tēviņi (diemžēl tas liekas vispiemērotākais apzīmējums), kurus interesē vienas nakts sakari. Bija arī gadu ilgas attiecības – skaistas, tomēr tās ir beigušās, kas pats par sevi varbūt nav traģēdija. "Traģēdija" ir tajā, ka tās beidzās ar sapratni, ka esmu bijusi tikai patīkams laika kavēklis, jo tajā brīdī un vietā tā bija ērti.

Pēc kāda laika atļāvos draugos piedalīties iepazīšanās klubiņā (ar to apaļo iņ-jaņ zīmīti). Ko tas man ir devis? Tikai piedauzīgas vēstules ar vēlmi mani izlaizīt.

Pēc kāda laika atļāvos draugos piedalīties iepazīšanās klubiņā (ar to apaļo iņ-jaņ zīmīti). Ko tas man ir devis? Tikai piedauzīgas vēstules ar vēlmi mani izlaizīt. Viena  bija normāla, uz to atbildēju, bet atbildi nesaņēmu. Pat ne pieklājības pēc, kā – sorry, bet laikam tomēr ne. Sajūta tāda, it kā es būtu nolādēta. Zinu, ka ir tepat kaut kur līdzās arī pilnīgi normāli un sakarīgi domājoši vīrieši, kuriem svarīgas ir tādas pašas vērtības kā man, tikai tas viss paiet man garām, bet pielīp tikai mēsli. Un tā "traģēdija" ir tajā, ka man ir zudusi cerība. Ka manā dzīvē varētu ienākt labs cilvēks un vīrietis. Bet es esmu nogurusi no vientulības, es nevaru tā dzīvot. Bez šīs otrās pusītes es vienkārši nīkuļoju. Un tad liekas, ka vieglāk būtu nomirt, emocionāli nomirt, noslēgties, lai nejustu. Varbūt tad tik ļoti nesāpētu...

Iesūtījusi Džinga

Lai piedalītos diskusijā, spied šeit!