Kamēr vīrs auklēja mazos, iepazinos ar savu mīlestību...

Sarunājām, kamēr viņš atkopsies, es pastrādāšu viena, un viņš auklēs bērnus mājās. Tā nu man viena darba vietā nācās ņemt divus... Tas tieši bija krīzes laiks, kad darbu bija grūti atrast, bet man izdevās un sākās skrējiens kā vāverei ritenī, lai tikai ziemas periodā varētu visu samaksāt un uzturēt ģimeni :(. Vienā no darbiem iepazinos ar savu tagadējo mīļoto cilvēku... Simpātijas bija jau pirmajā brīdī, tās sajūtas, satiekot viņu, mani pārsteidza nesagatavotu! Pēc īsa satikšanās laika jau biju iemīlējusies... Bet zināju, ka ģimeni pamest nevaru, ka man jārūpējas par viņiem.

Šad tad satikāmies, jo es visu laiku vēlējos kaut uz brīdi viņu redzēt.

Arī mīļotais saprata, ka es nekur tā arī neaiziešu un spēra pirmo soli, pasakot, ka mums nekas nesanāks… Mīlēju, bet neko padarīt nevarēju, sirds lūza, un viņš lēnām nocietinājās. Gāja laiks, no iepazīšanās bija pagājuši jau 10 mēneši ,manā dzīvē nekas nebija mainījies, joprojām strādāju divos darbos, dzīvesbiedrs auklēja bērnus, ar mīļoto bijām vien draugi. Šad tad satikāmies, jo es visu laiku vēlējos kaut uz brīdi viņu redzēt. Pietuvojās viņa dzimšanas diena, attiecības joprojām bija tīri draudzīgā līmenī, bet es jau biju izlēmusi šķirties no dzīvesbiedra, nevarēju vairs daudzās stundas būt prom no mājām, grimu depresijā...

Piedāvāju mīļotajam nosvinēt kopā viņa dzimšanas dienu un man par brīnumu viņš piekrita! Tad es ātri saplānoju romantisku laika pavadīšanu, un tieši tajā naktī viņš atzinās ka mīl mani, ka vēlas būt kopā, sirds tomēr uzstāj un neklausa prātu :). Tā kā jau biju izlēmusi šķirties no dzīvesbiedra, viss tālākais jau kļuva gluži vienkāršs.

Tad nu sanāk, ka ilgu laiku mīlēju viņu, mēģinot saglabāt ģimeni, kamēr sapratu, ka nevar visu laiku upurēties citu labā, ka jādomā par savu laimi. Tagad esmu ļoti laimīga, mūsu mīlestība ar mīļoto tikai aug augumā, visas problēmas un nebūšanas, kas bija līdz tam, atrisinājās.