Nenormāli slinks vīrs, bet nesit un nedzer. Ko ar tādu iesākt?

Stāsta turpinājums
„Daudz bļauj uz bērniem, nemēģina aprunāties, bet mīl.. Kad atnāk mājās, nosēžas pie datora vai televizora un viss — no tā brīža var rēķināt, ka viņa nav mājās. Vienīgais, ko viņš grib — lai liek mieru. Ok, es saprotu, ja pēc darba, kad ir noguris, bet tādas ir visas dienas — gan darbadienas, gan brīvdienas. Viss, kas attiecas uz saimniecību, ir mana atbildība. Pārtika, apģērbs pašiem un bērniem, rēķinu maksāšana, mājas darbi, ar visu galā jātiek man pašai, jo nav nekādas līdzdalības vai intereses. Ja kaut kas, piemēram, salūzt, varu lūgties vai draudēt, vai nu jādara (jālabo) pašai vai nekas nenotiks. Nav runa par tūlīt, bet par nedēļām, mēnešiem, līdz tieku galā pati. Slinks, nu vienkārši šausmīgi slinks. Brīžiem neatbildīgs. Ja aizkavējos darbā un nepaspēju mājās, kad jāved bērns uz dārziņu, kad pārnāku, tā arī visi joprojām guļ, nu galīgi nav apziņas, ka ir arī tāds vārds kā VAJAG, pieceļas tikai, ja pirms tam vairākas reizes piezvanu un pieceļu (strādāju agri no rītiem un vēlu vakaros, lai varam apvienot viņa un manu darbu un kāds būtu ar bērnu, vecākajam 5 gadi, mazajai 8 mēneši).

Kad atnāk mājās, nosēžas pie datora vai televizora un viss — no tā brīža var rēķināt, ka viņa nav mājās. Vienīgais, ko viņš grib — lai liek mieru.

Kopā kaut kur aizejam apmēram reizi gadā, jo viņam nepatīk ģimeniski pasākumi vai kopīga atpūta. Neesot sabiedrisks. Ļoti grūti man ar viņu izrunāties, pat, ja mēģinu mierīgi, reti saņemu kādu atbildi, viņš vienkārši klusē... Klusē un nekad tā arī nepaskaidro, kāpēc negrib izrunāties. Neesot ko teikt. Tā nu mēs dzīvojam jau gadus sešus... Pastrīdamies, pamīļojamies, kā jau tas normāli visiem. Ir mīlestība, kopīgi bērni, dzīvojam kopā, it kā jau viss ok, tikai kāpēc man visu laiku kaut kas pietrūkst? Kāpēc tā gribās, lai vīrietis būtu vīrietis un ģimenes galva? Kāpēc tā apnikusi rīcības brīvība un atbildība par visu vienai? Kāpēc tā kaitina sajūta, ka tev vienai vajag, ka otram nevajag neko? Mēs taču vēl esam jauni cilvēki — man 23 viņam 27, nu kas ir par vainu, kāpēc nav intereses nekam (vienīgi vasarā vakaros dators tiek aizstāts ar makšķeri un viņš ir pie upes)? Ko es esmu salaidusi "dēlī" un ko vēl varētu darīt, varbūt kādai ir bijis līdzīgi? Nekad jau nav tā, ka vainīgs būtu tikai viens, attiecības taču veido divi cilvēki..  Un vispār — vai tāds vīrietis ir laime vai lāsts?”

Lasītāju atbildes un pieredzi forumā LASI ŠEIT.

Atbild psihoterapeite Aelita Vagale.
„Labdien! Lasot bija diezgan skumji un tas laikam atspoguļo arī to, kā jūtaties Jūs. Mans lielais jautājums ir: par ko īsti draudzenes Jūs apskauž!? Par to, ka vīram, nav draugu? (Kur gan viņi palikuši, nekad nav bijuši?).  Apskauž par to, ka Jūsu vīrs uz bērniem bļauj un neaprunājas? (Respektīvi — viņš neprot apieties ar dusmām un jūtām vispār, jo nevar arī izrunāties). Viņam nav hobiju, nepatīk ģimenes pasākumi, nav sabiedrisks, viņš nevar piecelties laikā (nav atbildības sajūtas)... Otrs jautājums, kas seko un ko jums abiem uzdotu jebkurš ģimenes terapeits — kā tad jūs abi satikāties? Un vai sākumā viss bija citādi?

Jautājums, ko jums abiem uzdotu jebkurš ģimenes terapeits — kā tad jūs abi satikāties? Un vai sākumā viss bija citādi?

Ja sākumā, kad satikāties, viss bija citādi un Jūs jutāties laimīga, tad tas, kas notiek šobrīd, varētu būt sekas kādai rutīnai, kas ienākusi jūsu attiecībās. Bieži vien, kad ģimenē piedzimst bērns, tas prasa no vīrieša un sievietes, kas līdz tam ir bijis tikai pāris, jaunu lomu uzņemšanos. Vecāku loma prasa daudz — menedžēt laiku, naudu, pakārtoties bērnu vajadzībām... Un tad iezogas nogurums un rutīna, jo ir maz laika sev un vajag lielu apņemšanos atvēlēt kopīgu laiku tikai abiem, lai saglabātu to, kas būs svarīgs vēlāk, kad bērni izaugs un aizies no mājām. Šī jaunās lomas uzņemšanās ir viena no attīstības krīzēm, ko kāds no pāra vai abi kopā var nepārvarēt. Un ieslīgt tajā dziļi, līdz pat depresijai. Izskatās, ka Jūsu vīrs ir reaģējis tieši tā, ja vien jau līdz jūsu laulībai nav bijis šāda dzīvesveida cienītājs.


Jums ir pilnīga taisnība, ka attiecības veido divi. Grūti iedomāties, kā tad kaut ko sakārtot var viens — vienalga, vai uzņemoties visu darīt, vai uzņemties vainu. Lietas, kas jūs kaitina, kaitinātu jebkuru, un tas ir normāli. Tikai nevajag aizmirst, ka atbildību uzņemas tas, kurš grib uzņemties un to uzņemties ir vieglāk, nekā atdot atpakaļ. Varbūt ir kāda atbildības daļa, kuru varētu mēģināt atdot?
Saprotu, ka Jums kaut kā pietrūkst. Jūsu prasības pret dzīvi un to, ko sagaidāt no attiecībām,  iespējams, ir lielākas. Jums pietrūkst mīļu, tuvu, siltu, sapratnes pilnu un atbalstošu attiecību, kuras veido divi.

 Varbūt jāsāk domās pagriezt laika rats atpakaļ un jāsameklē punkts, no kura viss aizgāja šajās sliedēs? Tad būs vieglāk saprast, ko darīt. Lai veicas! Ar cieņu, Aelita Vagale.”