Vīrieša vēstule: Manai mīļotajai...

Nezinu, kādam nolūkam vai kādam brīdim ir domāta šī vēstule. Vienīgais, ko zinu — šīs vēstules adresātu. Tā ir viņa. Var būt, ka viņa nemaz nelasīs šo vēstuli. Jo nezinu, vai būs iespēja to iedot vai aizsūtīt.

Iespēja. Jā, vārds, kurš šobrīd man visu laiku grozās pa galvu. Iespēja — laikam pats lielākais mans šī brīža sapnis. Zinu, ka iespēju man ir bijis daudz, dažreiz liekas — pat pārāk daudz. Bet pret visām tām esmu izturējies pārāk nevīžīgi. Nevīžīgi, pavirši, nenovērtēju tās, neieklausījos cilvēkā, ko mīlu. Un nu, kad man ir nepieciešama vēl tikai viena tāda, var izrādīties, ka tādas vairs var nebūt. Neesmu radis būt bezspēcīgs, bet šī ir tā reize, kad tāds esmu. Vienīgais, ko varu darīt, ir cerēt uz mīļotā cilvēka milzīgi plašo sirdi, kas, spītējot rētām, ko tajā esmu radījis es pats, spētu man piedot. Cerība. Vēl viens sapnis, ko gaidu kā Ziemassvētku brīnumu. Cerība uz vēl vienu iespēju...

Vienīgais, ko varu darīt, ir cerēt uz mīļotā cilvēka milzīgi plašo sirdi, kas, spītējot rētām, ko tajā esmu radījis es pats, spētu man piedot.

Bieži uzdodu sev jautājumu — kas ir laime? Brīžiem laime ir smieties, citreiz laime ir klusēt. Dažkārt vienkārši vakariņot. Vai lasīt sēnes. Ir daudz brīžu, kad esmu bijis laimīgs. Un šīs situācijas ir visdažādākās. Tikai viena lieta tām visām ir kopēja — es biju kopā ar viņu... Ar cilvēku, ar ko iepazīstoties un pavadot naktī uz mājām, pērkot veikalā speķa pīrādziņus, „izspļaujot” pārdevējai kaut kādu joku, vairs neatceros kādu, biju ļoti laimīgs dzirdēt viņas patiesos smieklus. Ar cilvēku, ar ko tikāmies slepus no tēva. Ar cilvēku, kas bija man blakus, kad bija jāpamet vecāku mājas un jāstājas pretī patstāvīgai dzīvei. Ar cilvēku, kas ir bijis blakus gan prieka, gan arī bēdu brīžos. Ar cilvēku, kam baznīcā teicu jāvārdu. Ar cilvēku, ar ko kopā esmu izdarījis visas svarīgākās lietas dzīvē — audzinu dēlu, iestādīju koku un uzcēlu māju. Ar cilvēku, ar kuru kopā esmu bijis vienkārši laimīgs, bet kuru esmu sāpinājis. Ir tik daudz atmiņu, par kopā pavadītajiem laimīgajiem brīžiem! Bet, kā jau tas dzīvē notiek, cilvēki pieļauj kļūdas. Cits lielākas, cits mazākas. Es esmu no tiem, kas ir pieļāvis pašu lielāko kļūdu — esmu salauzis sirdi savam mīļotajam cilvēkam.

Neviens nevar iedomāties, cik ļoti es vēlētos atgriezties pagātnē un nepieļaut šādas kļūdas, neviens! Tāpat arī neviens nepagriezīs laiku atpakaļ. Būs jādzīvo nākotnei. Nākotne. Nu jau trešais sapnis. Kāda tā būs? Vai tā vispār būs? Droši vien, ka būs, bet, vai kopā ar cilvēku, ko mīlu? Jo kāda jēga nākotnei, ja esi viens. Vienam nākotni nevajag.

Eh, pārlasot uzrakstīto, jūtos nožēlojami. Es sūrojos, žēlojos, bet esmu aizmirsis galveno — vissāpīgāk ir viņai. Viņai, kuras mīlestību esmu nenovērtējis. Viņai, kam ir salauzta sirds.

Man bieži ir teikuši, ka esmu dzimis laimes krekliņā. Jā, mani liktenis nav ļoti pēris, daudzas lietas sakārtojas viegli un pašas no sevis. Bet, vai tās ir svarīgākās? Kāda jēga no panākumiem, ja esi viens? Panākumi ir nepieciešami tikai tad, ja blakus ir kāds, ar ko tos dalīt. Man nevajag māju, ja tajā jābūt vienam, man nevajag mašīnu, ja nav ko pavizināt, man nevajag panākumus darbā, ja nopelnīto naudu jātērē vienam. Vientulība. Vai tas ir tas, kas mani sagaida? Vai visiem maniem sapņiem — Iespējai, Cerībai un Nākotnei — nebūs lemts piepildīties? Atbildes uz visiem jautājumiem ir tikai vienam sirmam vīram, kas ir tur augšā, kas redz visu, zina visu, saprot visu, un spēj piedod visu.

Eh, pārlasot uzrakstīto, jūtos nožēlojami. Es sūrojos, žēlojos, bet esmu aizmirsis galveno — vissāpīgāk ir viņai. Viņai, kuras mīlestību esmu nenovērtējis. Viņai, kam ir salauzta sirds. Viņai, kam šobrīd ir visgrūtāk.
Var jau skaisti runāt — lai iepriecinātu viņu, nonesīšu zvaigznes no debesīm un pasniegšu tās uz zelta paplātes. Atjāšu baltā zirgā utt. Nē, neko no tā es nesolīšu. Esmu solījis daudz lietu, ko neesmu pildījis. Vairs to nedarīšu. Esmu tāds, kā esmu. Tāpat kā laukā ir saulainas dienas, bet ir arī mākoņainas, tāpat es ar savām gaišajām un tumšajām pusēm. Vienu gan es zinu — es viņu mīlēšu mūžam. Neskatoties ne uz ko, es mīlēšu. Es mīlēšu viņas smaidu, es mīlēšu viņas acis un lūpas, viņas rokas un pirkstus, kuru pieskārieni man liek „skudriņām” pārņemt visu ķermeni. Es mīlēšu katru mirkli, kad viņa man būs blakus. Es mīlēšu, jo savādāk nespēju.

Un šajā brīdī es gribu apstāties, neskriet laikam pa priekšu un necensties uzzināt visu, ko zina viens sirms vīrs. Es gaidīšu. Es gaidīšu viņu, jo citas izvēles man nav. Es gaidīšu, jo savādāk nevaru. Es gaidīšu un cerēšu...

A to L.