Es nespēju no sirds piedot krāpšanu...

Kad saņēmu apstiprinājumu savām aizdomām par vīra krāpšanu, meliem un pazemojumiem, tajā brīdī biju tik šokēta, ka nezināju, priecāties par to, ka mani vairs nelamās par paranoiķi un slimu, vai raudāt, ka cilvēks, kuru mīlēju un cienīju, rūpējos un lutināju, ka tieši šis cilvēks ir spējis pret mani būt tik cietsirdīgs un nekrietns. Pirmās dienas nostaigāju šokā, jokoju par to un viss likās pārdzīvojams... Bet šoks pārgāja, un prāts, pat neapzinoties, sāka visus melus kārtot pa plauktiņiem. Viņu teātris manā acu priekšā, viņu slepenie profili un ikdienas sazvanīšanās... Arī viņai bija vīrs, un es pat nezinu, cik daudz zināja un zina viņš. Tās dienas gāja ar asarām acīs un neizlēmību. Vai censties saglābt laulību, vai atstāt visu aiz muguras un dzīvot ar cilvēku, ko mīlu, ar kuru ir ģimene, no kura ir burvīga gadu veca meitiņa... Vai tomēr aiziet, lai glābtu pašlepnumu, lai censtos pasargāt sevi no ciešanām, ko varētu izraisīt tas pats mīļotais cilvēks. Vīra attieksme bija interesanta – tas bija tikai sekss, tas nebija ieplānots... Tas noticis tāpat vien, un viņš pat nezinot, kāpēc to darījis. Viņam tā sieviete pat īsti neesot patikusi, un viņš esot bijis dzēris. Jāmin, ka es šo sievieti un viņas vīru pazinu. Ir pagājuši trīs mēneši, un es no sirds esmu centusies atgriezt tās sajūtas, ko jutu pret vīru iepriekš, bet... Tas neizdodas un nekad neizdosies... Nav jēgas sevi mānīt, ka viss kādreiz atkal būs labi, ja, pat guļot vienā gultā, vairs es pati nespēju būt pret viņu atvērta. Pēc kā tāda pat netīši es sāku pārāk uzmanīgi izturēties pret viņa sejas izteiksmēm, pieskārieniem...

Ir pagājuši trīs mēneši, un es no sirds esmu centusies atgriezt tās sajūtas, ko jutu pret vīru iepriekš, bet... Tas neizdodas un nekad neizdosies...

Neapzinoties jau sāku meklēt pazīmes, kas liecinātu, ka viņš joprojām melo un krāpj. Un izrādījās, ka ne velti. Viņam tas nav bijis tāpat vien, īsziņas viņu starpā ir bijušas ne tikai par seksu un iekāri, bet par ko vairāk – iemīlēšanos, aizraušanos. To uzzinot, vairs nesāp tik ļoti, kā biju domājusi, ka sāpēs. Pašu trakāko un smagāko posmu jau izcietu. Šajā brīdī jūtos viegli, jo neizlēmības nav. Nav vairs šaubu – palikt vai aiziet. Es sapratu galveno – es neesmu pelnījusi to, ko viņš dara. Es nevaru pārmest vīram, ka viņš aizrāvās ar citu, es nevaru pārmest sev, ka nebiju pietiekami laba. Es esmu es, un viņš ir viņš. Mīlestība bija pat ļoti spēcīga, bet no mīlestības vien laimi neuzbūvēsi.

Es gribu teikt visām tām, kas šaubās, – pienāks brīdis, kad jutīsiet, ka jāaiziet, un tad nešauboties dariet to, bet kamēr vēl dvēseliski jūtaties pārāk piesaistītas tam otram cilvēkam, centieties no visas sirds, jo tas nekur nepazudīs, tas, ka centāties, būs jūsu mierinājums.

Un tiešām – laiks pats visu saliek pa plauktiņiem. :)