Palīgā! Negribu strādāt, lai varu ikdienā kontrolēt draugu
„Man negribas strādāt, jo gribas kontrolēt katru drauga darbību, katru ideju. Ja es nebūšu mājās, nevarēšu to izdarīt tik labi. Jūtos apmulsusi, jo šajā pilsētiņā pazīstu tikai dažus latviešus, te nav nekā interesanta, nav vietu, kur atpūsties. Kaut gan, ja es gribētu, varētu iet kaut vai uz pļavu putnus klausīties... Tātad nav ko vainot pilsētu, bet sevi,” forumā raksta kāda ārvalstīs dzīvojoša latviete, kuras skumju patiesie iemesli ir bailes par drauga neuzticību.
„Gribētu aizbraukt uz mājām atpūsties, tikai šaubos, vai kopā ar
draugu — man negribas, lai viņš šobrīd ir Latvijā, jo tad viņš
varētu īstenot savus plānus satikties ar paziņām meitenēm. Negribu
piedzīvot dienu, kad viņš sadomās viens kaut kur aizlaist, es to
nepārdzīvošu! Tā ir pamatota neuzticība, jo izlasīju vēstuli. Ko
darīt šajā ziņā, nezinu, jo skandālu celt nevaru, citādi viņš
sapratīs, ka esmu noziegusies.
Vēlreiz mainīt dzīvesvietu?
Atzīšu, attiecībās sāk iezagties rutīna un vienlaikus nespēja ar to
cīnīties. Patlaban ir nepieciešama nauda, lai kaut kas iekustētos,
bet arī viņš sēž mājās un simulē. Lai kaut kas pozitīvi mainītos,
vajadzētu bēgt, padzīvot atsevišķi vai šķirties. Sākt dzīvot sev,
bet man tas diez kā nesanāk un nesanāks, jo diendienā esam kopā un
aizbēgt īsti nav, kur. Vēl no rāmjiem izsit viņa izspļautās idejas:
ka viņš gribētu (un varētu) braukt strādāt uz siltajām zemēm.
Varbūt viņš ņemtu mani līdzi, bet nezinu, vai to patiesi gribētu.
Nezinu, ko darīt. Neuzskatu, ka problēmu dēļ atkal jāmaina vieta.
Es tā negribu! Ja jau esmu sākusi patstāvīgas attiecības, vēlos tās
turpināt. Un darīt kaut ko lietas labā, lai nenogrimst tas, kas
mums abiem vēl ir — kāda cerība kopīgai laimīgai nākotnei.”
Situāciju komentē individuālpsiholoģe un pāru konsultante
Ineta Lazdāne:
„Vienas no cilvēku lielākajām un izplatītākajām bailēm ir palikt
vienam. Lai to nepieļautu, tiek darīts viss iespējamais un arī
neiespējamais. Citiem vārdiem sakot, tiek darīts viss, lai it kā
kontrolētu situāciju un neatļautu tam notikt. Tajā brīdī tiek
aizmirsts par pašcieņu, par pašvērtību, par savu brīvību, par savām
vajadzībām, par prieku. Tas viss, lai izmisīgi nosargātu vismaz to,
„kas mums abiem vēl ir”. Jautājums: kas tad „mums abiem vēl ir”?
Abpusēji apvainojumi, nepārtraukts stress, pazemojumi un
mazvērtības izjūta, kas reizēm mijas ar nelieliem gaišiem brīžiem,
barojot mūsu cerības, ka varbūt tomēr mūsu darbs nav bijis veltīgs,
ka jācenšas visu kontrolēt vēl vairāk, lai to nosargātu.
Interesanti, ka, darot to, tiek panākts, ka piepildās tieši tas, no
kā cilvēks visvairāk baidās, — otrs pamet, jo nespēj to
izturēt.
Vienas no cilvēku lielākajām un izplatītākajām bailēm ir palikt vienam. Lai to nepieļautu, tiek darīts viss iespējamais un arī neiespējamais.
Kontrolēšana ir spēcīgākais līdzeklis, lai nogalinātu jebkuras
jūtas. Ja jūtu nav, nav jēgas arī attiecībām, jo tās pastāv tikai
tik daudz, cik otrs cilvēks tiek turēts, bet, tikko atlaiž, viņš
neaizkavējas. Paradokss šajā stāstā ir tas, ka bieži vien, ja
izdodas kontroli palaist vaļā, atbrīvot sevi no „sarga lomas”,
noticēt, ka esmu vairāk vērta nekā vien turēt otru no visa spēka,
atļaut vīrietim par sevi pacīnīties, attiecības var atdzimt,
turklāt atdzimt pavisam citā kvalitātē. Bailes grib mums iestāstīt,
ka bez šā konkrētā cilvēka dzīve nav iespējama, ka viņš ir dzīves
jēga, tāpēc tik izmisīgi ir jātur un jācīnās, aizmirstot, ka
vīrietis pēc būtības ir mednieks, nevis medījums — ieliekot viņu
šajā lomā, mēs zaudējam savu cieņu viņa acīs un zaudējam viņa
interesi par sevi.”
Konsultēja Ineta Lazdāne, individuālpsiholoģe, pāru konsultante, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrs Līna, tālruņi 67379427, 29451188.