Esmu iemīlējusies vecākā un precētā vīrietī...

Viņš varētu būt mans tēvs, jo viņam pašam ir mana vecuma meita. Katru dienu kopā braukājam uz darbu, arī atpakaļ. Dzīvojam kaimiņos viens otram. Sākumā viss tā kā būtu bijis kārtībā. Kā kolēģi braucām, runājām, nekur īpaši neiedziļinājāmies. BET tad... Es pati sāku just kaut ko… Kaut ko vairāk, kā tikai kaimiņi, kolēģi... Bet viņš jau labu laiku pirms mana "klikšķa" bija palicis tāds dīvains, jutu, ka kaut kas viņā iekšēji notiek... Bļāviens, apzinos, ka nedrīkstu viņā ieskatīties, man ir tikai 25 gadi, bet viņam ir tuvu 50... Pēc izskata, protams, nepateiksi…

Nekad dzīvē nebūtu domājusi, ka ieskatīšos cilvēkā, kurš varētu būt mans tēvs, bet tā vienkārši nevaru beigt par to domāt... Un negribu nemaz beigt domāt...

Šodien runājām – apgalvo, ka negrib būt tas kretīns, kas mani paņem un ievelk gultā, jo tad es sākšu šo ienīst, viņš negrib man darīt pāri, jo es esot labs cilvēks… Bet tās sajūtas esot... kopš strādāju tur, viņš domājot par mani, naktīs nevarot lāga gulēt, kad redzot mani, grib pieskarties man, just... Bieži vien tuvojas man pēc darba, es atkāpjos, kaut gan, goda vārds, es gribētu viņu... Vismaz reizi... Viņš nezinot, ko iesākt tālāk... Sieva arī neesot slikts cilvēks. Nav bijis starp mums itin nekas, nekādas savādākas tuvības. Šodien gribēja dzirdēt no manis, kas ir ar mani, ko jūtu.. Bet es tiešām kā maza meitene atkāpos un teicu, ka īsti nesaprotu, kas ar mani notiek… Jo vienaldzīga neesmu noteikti pret viņu... Tas, kā viņš skatās uz mani, kad pienāk tuvu klāt, ahhh... Es arī šobrīd pēc darba sēžu, guļu, mazgāju traukus, pīpēju, pārģērbjos ar tikai vienu domu – kaut ātrāk pienāktu rīts, un es viņu satiktu, nepārtraukti domāju par viņu. Un tikai.

Man patīk, kā viņš skatās uz mani, jūtos tik īpaša. Teikšu atklāti, ir parādījusies jēga iet uz darbu. Līdz šim gāju, JO BIJA JĀSTRĀDĀ, JĀPELNA NAUDA SEV UN MAZAJAM, bet viņš tagad ir kā maza piedeva manai darba ikdienai. Vairāk sāku sevi kopt, ģērbjos, lai ir patīkami sev, lai justos skaista, seksīga... Neģērbjos uzkrītoši, bet viņš pamana ikkatru manu sīkumu, to, ka esmu vienkārša, ka neeju uz solāriju, pamana manus vasarraibumus (tie mani šad tad ir redzami), dievinot manus garos matus…

Nekad dzīvē nebūtu domājusi, ka ieskatīšos cilvēkā, kurš varētu būt mans tēvs, bet tā vienkārši nevaru beigt par to domāt... Un negribu nemaz beigt domāt... Ko man tālāk iesākt, ko man viņam teikt? Ko darīt, kā uzvesties? Ļauties? Pavedināt? Iegūt viņu vismaz vienu reizi, lai zinu, kā ir ar viņu? Nezinu… Iekšēji tāds apjukums…
Pati esmu šķīrusies, ir mazs bērniņš, dzīvoju viena ar maziņo. Vīrietis daudz zina par manu dzīvi… Kad ar mazo atnāku uz darbu, viņš dzīvojas ar bērnu, nākt klāt mazajam, dod visādas lietiņas, dāvaniņas...

LAI LASĪTU VISU DISKUSIJU, SPIED ŠEIT!