Iepazīšanās svētceļojumā uz Aglonu

2005. gads

Toreiz meitenes bija atgriezušās no galvaspilsētas, kur piedalījās Skaņu vilnis konkursa atlasē. Starp citu, viņas konkursa atlasē piedalījās kā grupa Princeses. Veselu gadu viņas bija gatavojušās tai atlasei. Un, kā redzams, ne velti. Atlasē viņas bija ieguvušas sesto vietu un līdz ar to tika atlases pusfinālā. Tur viņas ierindojās ceturtajā vietā un diemžēl uz pašu konkursu netika. Taču iegūtā pieredze viņām noderēs arī turpmāk. 

Kad viņas atgriezās, mēs nolēmām otru gadu pēc kārtas iet svētceļojumā. Šoreiz mēs nolēmām iet no citas pilsētas. Viena svētceļojuma ar stingrām mūķenēm mums pietika uz ilgu laiku! No tās pilsētas mūs veda jauns priesteris Mārtiņš. Viņš mūs viesmīlīgi sagaidīja pie pilsētas baznīcas. Šajā svētceļojumā piedalījās tikai jaunieši. "Sveiki!" ieraugot septiņus puišus, es uzsaucu. Viņi pagriezās uz manu pusi, ar acīm nopētīja mani un atgriezās pie savām problēmām. Diezgan nepatīkama sajūta! Pēc rīta mises mēs devāmies ceļā. Līdzīgi, kā iepriekšējā gadā, mēs sākām dziedāt svētās dziesmas. Dziedot ir vieglāk iet, nejūti nogurumu. Pirmā pietura nelika sevi ilgi gaidīt. Pie pilsētas kultūras nama mūs apstādināja vietējās avīzes reportieris. Viņš uzdeva mums jautājumu: "Ko jums nozīmē šīs svētceļojums?". Un katram bija kaut kas jāatbild. "Es svētceļojumā eju pēc dvēseles aicinājuma, no jūsu pilsētas eju pirmo reizi. Manā sirdī ir prieks un īpašs vieglums!" es teicu.

Pēc intervijas mēs turpinājām ceļu. Turpinot dziedāt, mēs izdzirdējām, ka septiņi puiši, kuri gāja visiem aiz muguras, dzied mums līdzi. Es biju pārsteigta. Mūsu vecuma puiši un dzied! Priekš mums tas bija tik neierasti. Otrā pieturas vieta bija paredzēta pēc pusstundas. Mēs pat nepaspējām nogurt. Priesteris Mārtiņš mūs sastādīja aplī. "Man prieks, ka mēs esam tik kuplā skaitā. Tagad, es domāju, mēs varētu iepazīties. Mani sauc priesteris Mārtiņš..." viņš uzsāka iepazīšanās rituālu.

"Mani sauc Laura. Es svētceļojumā eju jau otro gadu pēc kārtas," es turpināju. Un tā visi pārējie iepazīstināja ar sevi. Taču tas maz ko līdzēja, jo jau pēc pusstundas mēs bijām aizmirsušas, kā kuru klāt pienācēju sauc! It īpaši ātri aizmirsās to septiņu puišu vārdi. Savā starpā mēs viņus saucām par urlām, jo viņi, izņemot savu septītnieku, ne ar vienu citu nerunāja. "Sveiki!" es nolēmu iepazīties ar viņiem no jauna. "Čau!" man atbildēja plikpaurains puisis.
"Es esmu Laura, kā jūs sauc?". "Es esmu Dimka, tur tas ar bārdiņu ir Džejs, tas garais ir Jānis, šitais te ir Oskars, tur, priekšā, ir otrs Oskars jeb arī Gotijs, Raivis un Dubiks" viņš mani iepazīstināja ar visiem puišiem, taču izņemot Dimku ar mani vairs neviens nerunāja. "Kāpēc jūs nolēmāt iet svētceļojumā?" es jautāju. "Tāpat, iztusēties!" Dimka atbildēja.
Es uzreiz atcerējos pagājušā gada svētceļojumu, ka arī mēs bijām tā domājušas. Es Dimkam izstāstīju par to, ka svētceļojums ir mainījis manu dzīvi. Taču Dimka uzreiz sāka strīdēties ar mani, un man neizdevās viņu pārliecināt. Mani tas sāka tracināt un es atgriezos pie pārējām meitenēm.

Pirmo no trijām naktīm ceļā uz baziliku mēs pavadījām baznīcā. Pa vakaru mēs visi ciešāk sadraudzējamies, spēlējot ārā bumbu. Pat urlas nāca spēlēt kopā ar mums. Kad jau kļuva tumšs, priesteris Mārtiņš iekūra blakus baznīcai ugunskuru, bet pats aizbrauca uz pilsētu, lai novadītu vakara misi, viņš teica, ka atgriezīsies tikai no rīta, tāpēc pa nakti mēs palikām savā nodabā. Pēc priestera aizbraukšanas visi kaut kur pazuda, kurš jau likās gulēt, kurš staigāja apkārt pa sētu. Meitenes bija aizgājušas pastaigāties. Es vienīgā sēdēju pie ugunskura. Pēkšņi pie manis pienāca viens no urlu septītnieka. 

"Sveika! Ko tu viena pati skumsti?" puisis jautāja. Tas bija Raivis vai arī Fe. Tā viņu sauca pārējie puiši.

"Sveiks! Meitenes kaut kur aizgājušas pastaigāties, bet es paliku pieskatīt ugunskuru!" es atbildēju.

"Būtu ģitāra, uzspēlētu kaut kādu gabalu, lai būtu jautrāk!"

"Tu proti spēlēt ģitāru?" es izbrīnīti jautāju.

"Un ne tikai to!" Raivis atbildēja.

Mūsu sarunu pārtrauca pārējie puiši no šī septītnieka. Kā izrādījās, viņi nemaz nav urlas, bet gan ļoti jautri puiši. Mūsu pulciņam drīz vien pievienojās arī pārējās meitenes.

"Blakus manai mājai dzīvo kubieši!" Dimka stāstīja.

"Nevis kubieši, bet čigāni!" Dubiks viņu pārlaboja.

"Kādi čigāni, viņi ir kubieši!" Dimka atcirta.

"No Kubas?" es pārjautāju.

"Nē, viņi ir tādi, mazi melni cilvēki, līdzīgi čigāniem, bet viņus sauc par kubiešiem!" Dimka skaidroja. Dubiks ar Jāni no smiekliem vārtījās pa zemi. Man arī bija diezgan jautri klausīties Dimkas stāstus. Viss bija forši, kamēr nesākās lietus. Mēs iegājām baznīcā, kur parējie svētceļojuma dalībnieki gulēja ciešā miegā. Mums miegs nenāca. Mēs puišiem izstāstījām, kā es un Elga staigājām uz dejošanas pulciņu. Puiši uzreiz uzstāja, lai viņiem kaut ko parādītu. Tad mēs sākām dejot baznīcā. Puišiem patika! Izrādījās, kā Dimka arī prot dejot. Viņš dejoja līdzīgi robotam. Ir tāds dejošanas stils, bet es vairs neatceros, kā tas īsti saucas. Vēlāk visi draudzīgi apsēdāmies uz puišu guļammaisiem un ilgi runājāmies. Vienīgi Dubiks nespēja parunāt, jo viņš palīdzēja mums tikt vaļā no sviestmaizēm, kuras mēs nespējām apēst. Viņš to spēja!

"Meitenes, kāds bija jūsu pirmais iespaids, kad jūs ieraudzījāt mūs?" Dimka uzdeva dīvainu jautājumu.  

"No sākuma mēs nodomājām, kas par urlām iet kopā ar mums!" Olga atzinās. "Jūs ne ar vienu nerunājāt, visu laiku savā bariņā. Bet tagad es redzu, kā jūs esat normāli puiši!"

"Un kāds bija jūsu pirmais iespaids?" Anita uzdeva puišiem atbildes jautājumu.

"Es teikšu godīgi," Dimkas vaigi kļuva sārti. "Pirmais, uz ko es vērsu uzmanību, bija jūsu slaidās pēcpuses..."
Tieši tajā vakarā Anitu nosauca par māti, jo viņa kā vienmēr bija ļoti nopietna. Pat tad, kad mēs sākām fotografēties, viņa pildīja fotogrāfa lomu. Kaut kur ap pussešiem no rīta mēs devāmies pie miera. Bet izgulēties tā arī neizdevās, jo jau astoņos bija jāceļas!

Otrā dienā lija lietus. Taču tas necik nesabojāja mūsu garastāvokli. Uzvilkušas lietusmēteļus, mēs visu ceļu turpinājām dziedāt.
"Dievs, lai spīd Tava gaisma pasaulē
Cauri tumsai un pāri neziņai;
Jēzu, Tu esi gaisma šai pasaulei’
Ilgāk tumsā es palikt vairs nevēlos,
Lai viss top gaišs! Lai viss top gaišs!
Nāc, Jēzu, nāc
Tava gaisma lai aizdzen tumsu!
Nāc, Svētais Gars,
Manā sirdī nāc!
Lai straume plūst
Tavu godību sajūt sirdis,
Svētīts Tavs Vārds
Tava gaisma, lai spīd!"

"Noskūpsti mani!" es nolēmu paķert viņu uz āķa. Tā arī notika, viņš pienāca un noskūpstīja mani.

Piedziedājumu mums līdzi piebalsoja arī puiši. Vēlāk viņi to bija mazliet pārveidojuši, dziedot "Nāc, Briedi, nāc!". Kā izrādījās svētceļojuma laikā puiši Dimkam bija iedevuši iesauku Briedis. Kāpēc? To gan es nezinu! Otrajā vakarā mēs nakšņojām kaut kāda ciemata skolā. Uz visu vakaru mums bija atvests liels maiss ar gurķiem, vairākas kastes ar brētliņu konserviem un vairākas minerālūdens pudeles. Vakarpusē visi septiņi puiši bija kaut kur nozuduši. Bet mums arī bez viņiem gāja jautri. Priesteris Mārtiņš mums bija atvedis arī magnetofonu, bet pats atkal aizbrauca uz visu nakti prom, atstājot mūs vienus pašus. Mēs ieslēdzām mūziku un izveidojām kaut ko līdzīgu diskotēkai šīs skolas sporta zālē. Pēc stundas mūsu diskotēkai pievienojās trīs puiši no septitnieka – Raivis, Jānis un Dubiks. Izrādījās, ka pārējie četri savā istabā uzjautrinājās ar vietējām meitenēm. Pēc neilga laika daudzi jau taisījās likties pie miera, tāpēc diskotēka bija jaizbeidz. Mēs sākām spēlēt dažādas spēlēs. Viena no tām saucās Vai drīkst? Šo spēli spēlē divatā. Viens ir komandieris, kurš liek otram spēlētajam kaut ko darīt, bet tam pēc katras pavēles ir jāpārprasa: "Vai drīkst?"
Es, protams, visu laiku biju komandiere!
"Dubik, pienāc pie loga!" es teicu.

"Vai drīkst?" viņš jautāja.

"Drīkst!" es atbildēju. Viņš piegāja pie loga.

"Tagad iekod uz palodzes guļošajā gurķī!"

"Vai drīkst?"

"Protams, ka drīkst!" es atbildēju. Dubiks nokoda gurķim gabalu.

"Noskūpsti mani!" es nolēmu paķert viņu uz āķa. Tā arī notika, viņš, nepārjautājot "Vai drīkst?", pienāca un noskūpstīja mani uz vaiga.

"Bet kur tad - Vai drīkst?" es jautāju.

"Ak, es aizmirsu!" Dubiks ar sārtiem vaigiem teica: "Vai drīkstēja?"

"Nu tagad jau par vēlu jautāt!" es uzsmaidīju.
Vēlāk mēs spēlējām volejbolu. Pēc pirmās spēles mums pievienojās iereibis Dimka. Lai gan to, ko viņš teica, bija grūti saprast, tomēr uzvarēt viņa komandu neviens tā arī nespēja! Pēc volejbola meitenes vēl ilgi pļāpāja ar puišiem, bet es vairs nespēju palikt nomodā, tāpēc aizgāju gulēt!

Trešās dienas rīts sākās, kā ierasts ar rīta misi. Pa visu baznīcu bija jūtama paģiru smaka. Puišiem tas bija grūts rīts.
Dienas otrajā pusē mēs bijām nonākuši līdz bazilikai. Mums skolā blakus bazilikai bija rezervētas divas klases. No sākuma mēs sešas – es, Olga, Anita, Guna, Elga un Sandra bijām klasē vienas pašas. Taču pēc kāda laika uz mūsu klasi pārvācās arī mūsu jaunie paziņas. Kā izrādījās, viņi nevēlējās palikt klasē kopā ar meitenēm no viņu pilsētas. Šī iemesla dēļ tās meitenes sadusmojās uz mums. Ik reizi, kad mēs tikāmies ar tām meitenēm, viņas bija pret mums ļoti rupjas. Tas bija diezgan savādi!

Pirmajā naktī pie bazilikas tika rīkots koncerts, kur dziedāja svētās dziesmas roka stilā. Ar ģitārām un bungām. Es to noskatījos ar lielāko prieku! Kā izrādījās, ne es viena. Arī Raivis ar Dubiku bija palikuši līdz koncerta beigām. Mēs kopā nācām uz skolu, kurā dzīvojām.

"Kā tev patika koncerts?" Raivis man jautāja.

"Ļoti patika! Man vispār patīk roks! Es pati arī spēlēju ģitāru!" es atbildēju.

"Jā! Pēc svētceļojuma mums būs jasatiekas visiem un jāuzspēlē kopīgi, ko teiksi?" Raivis piedāvāja.

"Tā ir laba doma!"

"Ar ko tu vēl nodarbojies?" viņš jautāja.

"Es vēl spēlēju basketbolu, dejoju."

"Spēlē basketbolu? Pirmo reizi dzīvē redzu meiteni, kura spēlē basketbolu..."
Mūsu saruna ilga līdz pat mūsu klases durvīm. Vienīgi Dubiks gāja klusēdams. Viņš nebija no runīgajiem! Nākamajā dienā sākās bazilikas svētki, kurus ir grūti aprakstīt ar vārdiem! To vienkārši ir jāizjūt ar sirdi un dvēseli! Lūk, tā mēs bijām iepazinušās ar septiņiem interesantiem puišiem!

P.S. Es esmu Dubix.(Autors)