Raganas pareģojums: balta māja un vīrs ārzemnieks

Tajā laikā es dzīvoju pie mammas, gāju skolā, mācījos Rīgā, strādāju, lai vārētu izbraukāt uz skolu. Es parasti sevi izklaidēju internetā, sarakstoties ar puišiem no visas pasaules. Taču vienmēr kaut kas pietrūka manā dzīvē. Un tas bija puisis attiecībās, mīlestība un stabilas  ģimenes sajūtas.
Bija vasara un es šad tad iegāju paskatīties vēstules. Viena vēstule bija no puiša, kurš dzīvoja Meksikā. Viņš man piedāvāja materiālo atbalstu. Es viņam uzbruku, ka viņš atļāvies ko tādu vispār uzrakstīt, it kā es pati sevi nevarētu uzturēt...
Vēlāk viss mainījās, un mēs sākām sarakstīties, un viņš solījās braukt ciemos uz Rīgu. Viss likās mazliet pasaka, tomēr bija cerība, ka viņš kādu dienu arī būs redzams realitātē.

Kad viņu ieraudzīju, domāju ka viņš ir no kādas Amerikas filmas izkāpis – iedegusi āda, melni mati un zilas acis.

Krustmāte man pēc kāda laika teica, ka es šo vīrieti dzīvē neredzēšu, un mums nekas nopietns neizveidosies, taču drīz ienākšot manā dzīvē vīrietis, kurš mainīs manu dzīvi par 180 grādiem un kad mēs apprecēšoties ap 20 gadiem. Vēl kādu dienu krustmāte vienkārši aizvēra acis un man pateica: „Es tagad ceļoju laikā un telpā, redzu, kā tu nedzīvo Latvijā, tāpat redzu tavu māju – baltu, „bez jumta”, tāpat redzu divus mazliet tumsnējus bērnus.” Es nodomāju, ka viņa vienkārši ākstās, un es tikai pasmaidīju...

Atnāca rudens, un viss teiktais pamazām sāka piepildīties... Man ar meksikāni sanāca arvien mazāk sarunāties, jo viņš vienmēr bija aizņemts ar savu biznesu, un viss palika vien tukši solījumi. Es arī pārstāju viņu gaidīt un cerēt, ka kaut kas mums sanāks, jo tomēr mēs dzīvojam katrs savā pasaules malā. Sāka ar laiku palikt aukstāks, bija gandrīz ziema, novembris. Izklaidēju sevi internetā, sarakstoties ar puišiem…

„Es tagad ceļoju laikā un telpā, redzu, kā tu nedzīvo Latvijā, tāpat redzu tavu māju – baltu, „bez jumta”, tāpat redzu divus mazliet tumsnējus bērnus.” Es nodomāju, ka viņa vienkārši ākstās, un es tikai pasmaidīju...

Saņēmu vēstuli no viena jau mazliet vecāka vīrieša (38), ka viņš esot fotogrāfs un meklējot modeles Latvijā darbam ārzemēs, precīzāk Holandē jeb Nīderlandē. Es nodomāju, ka kaut kāds maniaks meklē meitenes, lai pārdotu, tāpēc viņam sameloju, ka jau strādāju par modeli un mani viņa piedāvājums neinteresē. Taču ar to mūsu sarakste nebeidzās. Sākām sarakstīties katru dienu Skype, es viņam uzreiz pateicu, ka viņš ir man par vecu, un neko ar viņu negribu veidot, uztveru viņu tikai kā sarakstes draugu...
Taču viss mainījās tieši Ziemassvētkos, kad viņam atļāvu piezvanīt no Skype. Runājām līdz rītam par visu, taču es viņu uztvēru tikai kā virtuālu draugu. Turklāt tikai pirms pāris nedēļām es atsāku satikties ar manu bijušo puisi. Vēlāk es viņam iedevu arī mobilā tālruņa numuru, un mēs sākām arī dienas laikā rakstīt sms. Jaunajā gadā, kad es biju pie puiša vecākiem, es no viņa saņēmu sms ar apsveikumu Jaunajā gada un jautājumu, kā es nosvinēju. Atbildēju, ka esmu pie puiša vecākiem, un viss ir oki. Atpakaļ es saņēmu ļoti dīvainu sms un es nevarēju saprast – tāda sajūta, ka viņam ir kaut kādas jūtas pret mani, viņš man samelojies, ka viss esot kartībā un viņš neesot manī iemīlējies... 
Janvārī pienāca diena, kad viņš plānoja braukt uz  Latviju darba darīšanās. Es teicu viņam, ka mēs arī varētu satikties. Vēlāk es arī pašķīros no mana bijušā drauga…

Es viņam nespēju ilgi piedot, pateicu, lai liek man mieru un lai lasās ar visām meitenēm, kur vēlas...

Vīrietim bija jāierodas Rīgā 26. janvārī. Sarunājām, ka viņš man uzrakstīs kad būs ielidojis Rīgā. Pienāca gaidītais datums, bet nesaņēmu nekādas ziņas. Es nodomāju, mazums kas... Pāris dienas vēlāk es saņēmu sms, ka varam satikties. Es biju sajūsmā par to, un nezināju, ko vilkt mugurā, kā taisīšu matus... Visu vakaru viņš man rakstīja sms, un mēs plānojām, ka pavadīsim nedēļas nogali. Viņš teica, ka gribot aiziet tai dienā uz klubu, taču lai neuztraucoties, viss notiks kā plānots. Vēlāk viņš man rakstīja, ka iešot ar kādu meiteni kopā uz klubu, un man sākās panika, ja nu nekas nenotiks, un mēs nesatiksimies? Diemžēl manas aizdomas apstiprinājās, un viņš mani pievīla. Viņš divas dienas necēla klausuli, taču pēc tam sāka rakstīt un lūdza piedošanu... Es viņam nespēju ilgi piedot, pateicu, lai liek man mieru un lai lasās ar visām meitenēm, kur vēlas... Mani bija dusmas un sajuta, ka atkal ar mani paspēlējās un pameta.
 

Pēc mēneša es visu biju aizmirsusi un uzrakstīju, ka piedodu un dodu otru iespēju viņam laboties... Viņš teica, ka tādas kļūdas vairāk nepieļaušot un, lai to pieradītu, manis dēļ atbrauks uz Latviju. Sākām runāt pa telefonu līdz rīta gaismai, un viņš man arī atzinās mīlestībā. Es paliku mēma, jo īsti ar to pašu es viņam nevarēju atbildēt. Tomēr es viņam ar to pašu frāzi atbildēju, lai viņu nesāpinātu…

Pēc mēneša es visu biju aizmirsusi un uzrakstīju, ka piedodu un dodu otru iespēju viņam laboties... Viņš teica, ka tādas kļūdas vairāk nepieļaušot un, lai to pieradītu, manis dēļ atbrauks uz Latviju.

19. martā, kā solījis, viņš atbrauca, es viņu sagaidīju lidostā. Biju tādā stresā visu dienu par to,  kas un kā notiksies... Biju arī noīrējusi mazu dzīvoklīti, lai nebūtu jāpaliek viņam viesnīcā...
Kad viņu ieraudzīju, domāju ka viņš ir no kādas Amerikas filmas izkāpis – iedegusi āda, melni mati un zilas acis. Tieši tāds vīrietis, kāds ir mans tips. Turklāt viss vienā personā. Mēs apskāvāmies, un tad es teicu, jā, brauksim uz manām mājām. Es burtiski skrēju uz mašīnu, jo biju  stresā un neticībā ka viņu satiku... Mēs kopā pavadījām skaistu laiku, klases biedri man teica, ka es lidoju, un acis spīd no laimes... Taču tās bija tikai divas nedēļas plānotā mēneša vietā. Viņam piezvanīja un teica, ka gaidāma foto sesija, viņam jābrauc atpakaļ... Es tajā brīdī nevarēju tā sakravāt mantas un braukt, vēl skola un darbs…

Tagad esam jau vairāk kā gadu kopā. Mīlam viens otru tikpat stipri, kā pirmo dienu un stiprāk. Kaut viņam ir 39 un man 19.

Taču teicu, ka varu uz Lieldienām aizbraukt ciemos pie viņa. Mammai jautāju, vai drīkstu braukt. Pirmajā mirklī viņa man neļāva, kā juzdama, ka drīz nepalikšu Latvijā. Aizbraucām pie viņas un nosolījāmies, ka būšu atpakaļ. 2. aprīlī aizbraucu ciemos pie viņa uz Holandi, pavadījām 4 burvīgas dienas kopā viņa mājā... Viss mainījās tieši tad, kad bija jābrauc atpakaļ, jo es ieraudzīju plauktā viņa laulības gredzenu.
Jutos pievilta, piemānīta un es nezināju, ko darīt,  jo biju līdz ausīm iemīlējusies viņā... Nonācu lejā un pateicu, ka visu zinu. Viņš palika bāls un domāja, ka viņu pametīšu. Viņš izskaidroja, ka jau pusotru gadu šķiras ar sievu un dala mantu ka drīz viss process beigsies. Es viņam noticēju un kā pieradījumu teicu, ka palikšu vienu nedēļu ilgāk, ja viņš man varēs nopirkt biļeti atpakaļ. Taču kad man bija jālido atpakaļ, sāka darboties Islandes vulkāns, un biju spiesta palikt Holandē.
Vulkāns trakoja divas nedēļas, un es netiku atpakaļ uz Latviju, bet bija apziņa, ka ir jālido jo kā nekā man skola un darbs…

Viss mainījās tieši tad, kad bija jābrauc atpakaļ, jo es ieraudzīju plauktā viņa laulības gredzenu.

Sākās problēmas darbā un mūs ar mammu atlaida no darba, tas man nozīmēja, ka nevaru izbraukāt skolu. Teicu mammai, ka prātīgāk ir palikt šeit un sākt jaunu dzīvi Holandē. Teicu viņai, ka tā es arī varēšu saglabāt manas attiecības, jo savādāk nedomāju, ka mēs būtu palikuši ilgi kopā, jo attālums būtu mūs izšķīris. Mamma man piekrita, un es paliku šeit. Nākamā dienā vulkāns pārstāja trakot – mēs vēl joprojām domājam, ka tas bija dieva pirksts, ka mums jābūt kopā...
 
Tagad esam jau vairāk kā gadu kopā. Mīlam viens otru tikpat stipri, kā pirmo dienu un stiprāk. Kaut viņam ir 39 un man 19. Mums tagad ir balta māja „bez jumta”, un, atceroties, ko mana krustmāte teica, viss ir piepildījies. Nu gandrīz viss (par bērniem vēl jāpagaida).