Iemīlējos vīrietī, kuru ienīdu!

Tā nu sanāca, ka braucām uz zilo ezeru zemi Latgali padzīvoties ezera krastā. Un, protams, Oskars arī bija uzaicināts līdzi, es jau no domas vien, ka man ar viņu būs jāatrodas četras dienas vienā zemes pleķī, skurinājos un domāju par mājās braukšanu. Nu gadās, ka cilvēks vienkārši neiepatīkas un viss. Viņš var būt Tev neko  nav izdarījis, vai nekā aizvainojies, bet neiepatīkas un viss...

Pirmajā vakarā visi cītīgi rosāmies, dāmas pa virtuvi, kungi vairāk ap vīriešu lietām. Protams, vakarā pasēdēšana pie ugunskura, nedaudz iedzerot arī ko stiprāku. Te pekšņi Oskaram zvanīts no darba — ārkārtas lieta, jāskrien no rīta uz darbu. Kamēr citi vaimanāja, cik žēl, es no sajūsmas pie sevis spiedzu. Paldies Dievam, viņš brauc prom.

Pēc pasēdēšanas ap nakts vidu visi devāmies pie miera, pamodos ap pieciem no rīta no nežēlīgām zobu sāpēm. Izdzērusi pretsāpju zāles, vaimanāju un staigāju gar ezera malu turpu šurpu. Nekas nelīdzēja, sēžu jau vairs nekāda, braukt arī nezinu vai jau drīkstu, bail — varbūt kāda promile vēl sēž manī. Jūtu pēkšņi uz muguras roku. Ak jā, nu gluži kā vēl vienas zobu sāpes — Oskars. 

Te pekšņi Oskaram zvanīts no darba — ārkārtas lieta, jāskrien no rīta uz darbu. Kamēr citi vaimanāja, cik žēl, es no sajūsmas pie sevis spiedzu.

Negribīgi pastāstīju, ka man zobs sāp, viņš piedāvāja, braukt atrast zobārstu, man jau bija tik tālu ka man vienalga, kaut ar ēzeli jāšu! Braucām diezgan ilgi, no sākuma klusējām, mašīnā, tad viņš pajautāja, vai man kaut ko nevajag, vai nav par aukstu. Kad saprata, ka no manis sarunu biedrs nesanāks, likās mierā. Beidzot atradām zobārstu. Kad, tikusi vaļā no zobu sāpēm laimīga cilpoju ārā no kabineta, attapos, ka man nav ne santīma līdzi! Tā nu, zobus sakodusi un galvu nodūrusi, gāju lūgt Oskaram, lai aizdod naudiņu, kamēr tiksim atpakaļ līdz ezeram. Šis smaidot saka, ka tad gribot kaut ko pretī, es jau, acis ieplētusi, gaidīju, ko nu tagad kungs spļaus ārā. Man esot jāpiepalīdz nelielos melos, viņš negrib uz Rīgu braukt atpakaļ, piezvanījis šefam, ka mašīna noplīsusi, un pagaidām nekur netiek. Biju ar mieru. Braucām atpakaļ ezera virzienā, pēkšņi viņš piestāja lielceļa malā pagriezās un jautāja: "Kāpēc es Tev tik ļoti nepatīku?" Mazliet apmulsu, jo nebiju iedomājusies, ka to var tā pamanīt.

Viņš tikpat spītīgi sēdēja un gaidīja, nosēdējām vairāk kā 30 minūtes līdz es neizturēju, un teicu, ka man riebjas brunču mednieki, kas koķetē ar katru pretimnācēju.

Mazliet samulsusi, bet mēģinot to neizrādīt teicu: "Tāpēc, ka Tu patīc visām, bet es neesmu tāda, kā visas." Pati maliet apsulbusi no sava nesakarīgi pateiktās frāzes. Lūdzu, lai turpinām braukt, uz ko viņš man atbildēja, ka nekustēsies no vietas, kamēr nezinās, kāpēc man viņš tik ļoti nepatīk. Tā nu spītīgi klusēju. Viņš tikpat spītīgi sēdēja un gaidīja, nosēdējām vairāk kā 30 minūtes līdz es neizturēju, un teicu, ka man riebjas brunču mednieki, kas koķetē ar katru pretimnācēju. Šis, neko neteikdams, piedarbināja auto, un mēs atgiezāmies pie pārējiem ezera malā. Gāja brīvdienas uz beigām, līdz savā istabiņā uz gultas ieraudzīju zīmīti, kurā bij rakstīts: "Neesmu tāds, par kādu Tu mani uzskati." Nosmīnēju, bet automātiski zīmīti ieliku kabatā, laikam jau neapzināti mani šis vīrietis sāka interesēt. Vakarā, sēžot pie ezera, kad visi jau devušies pie miera, es laikam mazlietiņ cerēju, ka viņš man pievienosies. Tā arī bija, norunājām vairākas stundas, atgriežoties Rīgā, apmainījāmies ar telefona numuriem, sarunājām vēl kādreiz satikties un papļāpāt, jo patiesībā, mums bija tik daudz kopīga. Sākām sazvanīties. No sākuma reizi divās nedēļās satikties, tad ar vien biežāk, tad jau simpātijas bija uzplaukušas, un ar nepacietību gaidīju nākamo satikšanās reizi. 

Solīti pa solītim viss virzījās uz priekšu. Un nu jau esam vairākus gadus precēts pāris, audzinām dēlus, un klusītēm ceru, ka kaut kad, vēl pēc kādiem gadiem pieteiksies meitiņa peciņa!