Gribu atrast ideālu vīrieti. Tādu, kurš nav greizsirdīgs

Šīs nedēļas laikā bieži pārdomāju savu dzīvi un aizdomājos par pārējiem sev apkārt. Neesmu attiecībās ne ar vienu vīrieti, un liekas – brīvas meitenes statuss ir ļoti ērts. Protams, kad nāk svētku laiks, tad uznāk skumīgi un vēlētos mīļu cilvēku sev blakus. Bet... kāpēc man mana brīvība liekas tik svarīga? Un kāpēc ir tik grūti atrast to savu ideālo vīrieti? Vārds ideāls šeit nav tiešā nozīmē, jo ideāls mēs neesam neviens :). 

Vai tiešām nav palikuši vīrieši, kuri savu greizsirdību nespēj nepārvērst par slimību? Gan sievietēm, gan vīriešiem ir taču savs draugu loks. Kāpēc, iestājoties attiecībām, pēkšņi rodas egoisms – tu esi tikai mana un viss. Kāpēc vīrieši nevar kopā ar saviem draugiem atpūsties un tajā pašā laikā – meitenes ar savām draudzenēm? 

Un tā nemitīgā zvanīšana – kur tu esi, ko dari, kad būsi mājās? Kāpēc attiecībās bieži vien tiek zaudēta sava personība, sava brīvība? 

Kāpēc, iestājoties attiecībām, pēkšņi rodas egoisms – tu esi tikai mana un viss. Kāpēc vīrieši nevar kopā ar saviem draugiem atpūsties un tajā pašā laikā – meitenes ar savām draudzenēm? 

Es taču negribu sev blakus vīrieti, kuram nav ne savu interešu, ne draugu. Ir jādod iespēju abiem atpūsties vienam no otra, gan vispār atpūsties – no ikdienas. Un kāpēc kā sievietēm, tā vīriešiem ir tā – tiklīdz pa durvīm ārā, tā sākas – tu mani krāp. 

Bieži draudzenes brīnās par maniem brīvajiem uzskatiem.  Bet kāpēc man pirms laika bendēt savus nervus ar pārspīlētām iedomām par krāpšanu, jo, ja cilvēks gribēs, tad viņš to arī izdarīs.

Un tad vēl strīdēšanās par visādiem sīkumiem. Man visi draugi ir attiecībās, un, jāsaka godīgi – tad liekas, ka visa mīlestība ir sen pazudusi, un paliek pāri vienaldzība. Kas liek cilvēkiem dzīvot kopā, ja vairs nemīl? Dēļ bērniem? Pieradums? Drošības sajūta?

Mēs dzīvojam tikai vienreiz, negribu dzīvot kopā ar vīrieti, kurš pie katra strīda mani nosauks visos iespējamos dzīvnieku un nedzīvnieku vārdos (kur pazudis sievietes pašlepnums un cieņa pret sevi?), negribu vīrieti, kuram blakus ir vajadzīga otra mamma, kas ar viņu visu laiku auklējas un kurš nespēj pat traukus nomazgāt. Vai vīrietim blakus ir vajadzīga kalpone? 

Kas notiek ar attiecībām? Vai pāris vairs neprot atpūsties kopā? Un, ja divi cilvēki satiekas, kāpēc beigās viens vai otrs pārvēršas par mammu vai tēti? Vai es drīkstu iziet ārā, vai es drīkstu nopirkt jaunu kleitu, vai drīkstu, drīkstu, drīkstu..? 

Kāpēc nevar būt tā, ka mēs papildinām viens otru, diskutējam par ikdienu, problēmām utt.?, kāpēc nevar iztikt bez tā, ka beigās kāds tiek palikts zem tupeles?