Mīļākās vēstule mīļākajam. No vecmāmiņas dienasgrāmatas lapaspusēm

Pirmo fragmentu lasi: Vecmāmiņas dienasgrāmata: Sieva izkliedz visu, vīrs bāls, mīļākā vienaldzīgi guļ nozieguma vietā

"Manu suņuk!
Vai tu zini, cik ilgs laiks pagājis kopš es neesmu tevi redzējusi? Pat redzējusi, nemaz nerunājot par to, ka es vēlētos tevi drusku noglāstīt un gribētu saņemt no Tevis… nu uzmini ko?... tādu mazu, pavisam mazu… bučiņu. Es jau garā redzu Tavu smaidu (..)  
Es neesmu tevi redzējusi trīsdesmit sešas dienas. Vai tas nav tikpat garš laiks kā pati mūžība? 

Vai Tu atceries to nakti, kad uz lielceļa šķīrāmies? Vai Tu neatrod, ka Tu toreiz biji ļauns? 

Es jau negribu Tev neko pārmest, bet tomēr gribētu Tev tikai to atgādināt. Zinu, ka senās dienās Tu mani nekad neatstāji uz ceļa vienu, nemaz nerunājot, ka Tu to spētu izdarīt naktī, nebēdājot par to, kā es tikšu mājās. (..) Tagad es zinu, cik augstu Tu mani vērtē. Tu jau man daudzreiz esi sacījis, ka man esot bieza āda. Nu, protams, Tu līdz ar to arī rīkojies kā jau ar tādu biezādainu lopiņu, kas nesapratīs neko un ļaunā neņems, jo Tu apzinies savu varu pār mani un zini, tikko Tu pametīsi ar mazo pirkstiņu, es Tev atkal uzcītīgi skriešu pakaļ kā šunelis. (..)

Sākšu analizēt visas mūsu attiecības no pat mūsu pazīšanās sākuma. Vai ņemšu arī pirms mēs kļuvām tik tuvi, cik vien tuvi var kļūt divi neprātīgi cilvēka bērni? Labi, sāksim arī vēl pirms tam, bet tad Tu mani vēl nedrīkstēji nicināt, jo tad es vēl savā rīcībā biju nevainojama, un Tu pat sacīji, ka mani kā cilvēku cienot manas enerģijas un uzņēmības dēļ. Es zinu, ka savu cieņu Tavās acīs es pazaudēju tajā naktī, kad, neko nebēdādama un neprasīdama, es ļāvos Tev, es ļāvu Tev ienest nemieru un satraukumu savā mierīgajā un stabilajā dzīvē. Kas toreiz pie visa bija vainīgs?

Tikai nepilnus divus gadus vēlāk, kad mēs jau bijām tik tuvi, ka tuvāki jau vīrietis un sieviete nespēj kļūt, tad Tu vairs neturēji par savu vīrieša pienākumu mani pavadīt mājā, kaut arī tad bija nakts, un man vienai vajadzēja iet caur mežu.

Es tomēr negribētu būt nastu nesējs ēzelis un sacīt, ka pie visa notikušā vainīga būtu tikai es. Ak, nesāc jau nu smieties, ar to es jau arī neesmu sacījusi, ka vainīgs būtu bijis tikai Tu, jo bez manas piekrišanas Tu arī savu nebūtu panācis. Tu saki, ka Tev toreiz, kad Tu nāci mani pavadīt, tad Tev vēl nekāda nolūka neesot bijis, tam es arī pilnīgi ticu, bet Tev jātic arī man, ka tad arī es neko vēl nedomāju, bet man bija tikai pārsteigums, ka Tu mani pavadi. Tu vēlāk uz manu jautājumu, kādēļ Tu mani pavadīji, atbildēji, ka tāpat vien, ja jau kopā pavadījuši vakaru, tad jāpavada arī mājā. (..) 

Bet toreiz mēs vēl bijām sveši un tikai tādēļ Tu gribēji būt džentelmenis? Tikai nepilnus divus gadus vēlāk, kad mēs jau bijām tik tuvi, ka tuvāki jau vīrietis un sieviete nespēj kļūt, tad Tu vairs neturēji par savu vīrieša pienākumu mani pavadīt mājā, kaut arī tad bija nakts, un man vienai vajadzēja iet caur mežu. (..) 

Toreiz uz lielceļa pie zāģētavas es neticēju, ka Tu mani atstāsi vienu. Pat tad, kad Tu jau aizbrauci, tad es Tev vēl ilgi noskatījos pakaļ. 

Es tā cerēju, ka Tu atgriezīsies, bet šīs cerības piepildījums palika tikpat nesasniedzams kā zvaigznes bezgalībā. Tad es gāju mājās, un man tik ļoti sāpēja sirds, ka es Tev nozīmēju tik maz jeb, pareizāk sakot, neko.

Albert, saki, kādēļ Tu mani tik ļoti nicini, vai tādēļ, ka Tevi mīlu? Vai tagad es esmu kļuvusi citādāka kā toreiz, kas Tu saņēmi mani savās rokās un ienesi šķūnī? (..) Bet es vēl tanī brīdī nedomāju neko. Tu jautāsi, kādēļ tad es Tev gāju līdzi un ļāvos Taviem skūpstiem, bet to tak Tu zini, ka Tu man patiki, un es nedomāju, ka saņemt un atbildēt uz skūpstiem jau nozīmē iekāres piepildījumu līdz galam. (..)

Tad, kad es to uzzināju, man bija tāds kauns ir no sevis, ir arī no Tevis, es kaunējos Tevis dēļ.

Kaut es Tev spētu uzrakstīt visu, ko es tajā naktī pārdzīvoju. Pat tad, kad Tavi skūpsti mani dedzināja, es neko vēl neiedomājos, es Tevi turēju pāri visām aizdomām, jo Tu man likies ideāls pāri visām cilvēcīgām vājībām. Tev būtu arī jāņem vērā tas, ka man jau nebija Tavu piedzīvojumu, un tad es vēl nebiju tāda izlaistene, kāda esmu kļuvusi tagad. Negribu jau Tev sevi rādīt par kaut kādu nevainīgu jēriņu, bet tā tomēr ir patiesība, ka Tu biji tikai otrais, kuram es piederēju pilnīgi. (..) Tev varbūt tas viss liksies smieklīgi, bet Tev arī būtu jāsaprot, ka toreiz es vēl biju muļķe un maz piedzīvojusi. Bez tam arī audzināšana, kas Tev varbūt liksies neticami, man arī bija stingra. (..)

Un pēkšņi es nokritu no savām laimes un mīlas debesīm mūsu parastajā ikdienā. Šis kritiens man atdarīja acis un tad tikai es ieraudzīju, cik es esmu atbaidoša. Toreiz es tik uzzināju, cik atbaidoša un riebīga es Tev esmu likusies. Tad, kad es to uzzināju, man bija tāds kauns ir no sevis, ir arī no Tevis, es kaunējos Tevis dēļ. Tad manī sacēlās pēdējās pašlepnuma paliekas, un es gribēju ļaudīm parādīt, ka viss tas man neko nenozīmē. Es pārcietu to, un tikai melnās naktis zina, cik daudz sāpju un ciešanu tas man prasīja. Manu sirdi plosīja mīla, naids un greizsirdība, jo neskatoties uz pazemojumu, es nespēju mīlu pret Tevi izraut no savas sirds. Tad vienu brīdi manā sirdī virsroku guva atriebības kāre. Kā to panākt? Tajā liktenīgajā vakarā, kad mūs pārsteidza „nozieguma” vietā, Tu sacīji, ka sieva Tev to nekad nepiedošot, un iznākums varot būt tikai viens – šķiršanās. 

Otrā rītā viņa itin lepni pasacīja, ja Tu gribot dzīvot pie viņas, Tev veselu gadu esot jādzīvojot „prima”. Šim vārdam es pieķēros kā slīkonis salmam, respektīvi, man bija jāpanāk, lai es viņai varētu pietrādīt, ka Tu nespēj to gadu nodzīvot „prima”. Kad es to apņēmos, tad man bija gluži vienalga, vai tā būtu es vai arī cita, bet tikai pazemot Tavu sievu viņas iedomībā. Es viņu ienīdu līdz sirds dziļumiem tā, kā spēj ienīst tikai greizsirdīga un apvainota sieviete. (..)

Es esmu jau Tavā priekšā pazemojusies līdz pēdējam un tomēr man pietiek Tava mazākā mājiena, lai es sekotu Tev.

Prieks un laime man bija Tevi redzēt, bet mokas un izmisums redzot Tevi tik saltu un atturīgu. Un beidzot pienāca tā diena, kad Tu, aizmirsis visu, mani skūpstīji. Kā lai es Tev pasaku to laimi, ko es sajutu tajā brīdī? Vēl tagad es brīnos, kā man sirds no laimes neapstājās pukstēt. Atkal Tu nāci pie manis, kā senāk es Tev piederēju, jo Tu atkal biji mīļš pret mani, un es neko Tev neprasīju. (..) Tagad man bija arī materiāli atriebībai, jo nu jau Tu biji pārkāpis savu goda vārdu un jau nebiji vairs „prima”, bet kā var darīt ļaunu tam, ko mīl? (..)
Es zinu, ka gan jau Tu mani atkal sauksi. Un, lai arī es zinu, ka man nevajadzētu Tevi klausīt, tad es tomēr iešu tiklīdz Tu mani atkal sauksi. Es esmu jau Tavā priekšā pazemojusies līdz pēdējam un tomēr man pietiek Tava mazākā mājiena, lai es sekotu Tev. Albert, nāc pie manis un saņem mani savās rokās, ar skūpstu mierini mani, lai es atkal jūtu laimi. Es zinu, ka reiz agri vai vēlu pienāks diena, kad es atkal Tevi redzēšu, jo kalns ar kalnu satiekas ne tikvien cilvēki."

Iesūtījusi: Laima L.