Mīļākais man iemācīja, kas ir Mīlestība. Paldies viņam par to...

Tas vakars izvērtās vienkārši burvīgs, mēs pārgulējām, viss bija labi, un es domāju, ka tā arī viss beigsies, bet nebeidzās. Viņš sāka braukt pie manis aizvien biežāk, un mums kopā bija labi, es sapratu, ka mums nekas vairāk nekad nebūs, jo tomēr viņam ir sieva, bērns, un es pati – nepilngadīga, un kur nu vēl lielā gadu starpība. Tā gāja laiks, mēs tikāmies, kad vien varējām. Es sāku dzīvot kopā ar meitas tēvu, bet vienalga mēs tikāmies, vienkārši nevarējām viens bez otra. Es visu laku domāju par viņu. Cenšoties aizmirst viņu, es pārcēlos uz citu pilsētu, bet tas nepalīdzēja, tik un tā prāts un sirds atgriezās pie viņa. Mēs sazvanījāmies gandrīz katru dienu. Tā tas turpinājās piecus gadus. Mēs par jūtām nerunājām, kaut gan es viņu mīlēju jau sen, nekad nebiju viņam to teikusi, jo nezināju, ko viņš jūt pret mani.

Viņš sāka braukt pie manis aizvien biežāk, un mums kopā bija labi, es sapratu, ka mums nekas vairāk nekad nebūs, jo tomēr viņam ir sieva, bērns, un es pati – nepilngadīga, un kur nu vēl lielā gadu starpība.

Tā viss turpinājās, līdz pagājušo gadu viņš piespieda mani pateikt, ko jūtu un pats arī atzinās, ka mani mīl. Es biju kā septītajās debesīs, bet tad atcerējos par viņa sievu un dēlu. Viņš bija gatavs pamest visu, lai tik būtu kopā ar mani, jo arī nespēja bez manis dzīvot, bet es viņam neļāvu to darīt, jo negribējās uz citu nelaimes būvēt savu laimi. Pagāja vēl kāds laiks, un mana dzīve sagriezās kājām gaisā, mēs pieļāvām kļūdu, un viņa sieva uzzināja par mani. Un tad tieši man nāca piedāvājums braukt uz ārzemēm. Man bija izvēle – ļaut, lai viņš pamet visu un nāk pie manis, vai arī es pametu visu un aizbraucu. Es  izlēmu... aizbraukt. Viņš pat neatvadījās no manis, tikai piezvanīja pirms es izlidoju un tik noteica: "Ceru, ka man nebūs jānožēlo tas, ka nesatiku tevi pēdējo reizi un neatvadījos!" Es sapratu, cik viņam bija grūti un man arī. Es nezinu vai man būs jānožēlo tas, ka aizbraucu. Es projām jau esmu 10 mēnešus un vēl nav neviena tāda diena, kad es par viņu nedomātu. Man pat ir gūti izveidot citas attiecības, jo par viņu tik domāju. Mēs paris reizes mēnesī sazvanāmies, es piedāvāju braukt pie manis, bet viņš nebrauc. Tad jau laikam nav lemts…

Lai nu kas arī notiktos nākotnē, es viņam varu pateikt paldies par visu, ko viņš man ir devis, un ir parādījis, kāda patiesībā ir MĪILESTĪBA. Paldies tev par to.

Stāstu iesūtījusi mila, lielā stāstu konkursa "Dāvanu maisam gals vaļā!" dalībniece