Eh, vīrs negrib...izvairās no gultas

~2-3 mēneši viss oki = es kārtīga sieviņa, viņš kārtīgs vīriņš... Tad kaut kā ievēroju, ka viņš paliek ilgāk nomodā, man sāka likties, ka viņš izvairās no gultas...

Kā jau pieklājas, zinu, ka vajag izrunāties... Atbildē saņēmu, ka sekss neesot galvenais dzīvē un ka vieniem vajag bieži, citiem reti... Vienvārdsakot — Accept or leave...

Nu viss it kā jau nav tik traki, var jau būt, ka kaut kāda krīze. Pāries... Nu tā mēs 1x mēnesī paseksojām... Vispār tādas kopīgas darīšanas sāka izpalikt — aizbraucam pie draugiem? Nē... Nu un tā tālāk...

Brīvdienās kungam jāļauj izgulēties līdz 12tiem, citreiz vēl ilgāk... Uz pirkstgaliem un kuš kuš... Neskatoties uz to visu, apprecējāmies. Kāda velna pēc? Pašai uz sevi dusmas, kur tāda muļķe biju, ka visus tos signālus ignorēju. Kā es varēju cerēt, ka viss jau būs labi un var arī tā dzīvot...

Nu tagad viss ir vēl galīgākā pak... Nu man jau reāli kretinē pilnīgi viss — krākšana, zeķes, šķīvji izlietnē, sēdēšana pie datora. Kolīdz ienāk pa durvīm, varētu paņemt tabureti un vilkt pa to liso pieri! :D Bet mamma audzinājusi, ka gan jau būs labi un nav jau nemaz tik slikti...

Bet tāds žēlums par to tukšumu, ko biju gaidījusi no šīm attiecībām. Bet nu vismaz ir skaidrs, ka negaidu neko no viņa, jo esmu pieņēmusi lēmumu par šķiršanos, vienkārši gaidu īsto brīdi...

Un meitai tādas tukšas attiecības arī neko labu neiemāca...
Vai tad tā būs, ka nesatikšu vīrieti, ar kuru sapasētu... Nu nebūtu sākumā licies labāks nekā ir...
Eh, katram jau savi argumenti un savs skatījums. Tomēr man gribas dzīvot!!!

Ja kādam ir skats no malas, welcome...