Zīlnieces pareģojums: tu būsi kopā ar precētu vīrieti

Bija Dziesmu svētku nedēļa, kurā es piedalījos kā dejotāja. Šos svētkus biju sev pamatīgi sabojājusi, pieķeroties attiecībām, kurām nebija nākotnes. Visu nedēļu biju sadrūmusi, negāju ne uz vienu pasākumu. Un visā vainoju vienu cilvēku. Tā nodzīvoju līdz pat ģenerālmēģinājumam. Taču tad sapratu — tā vairs nevar!

Dziesmu svētku romance
Ģenerālmēģinājums bija izdevies. Emocijas uz URRĀ. Bija jau pēc pusnakts, kad pārnācām skolā, kur bijām izmitināti lielā sporta zālē. Vakarā ilgi pļāpājām ar vienu no kolektīva puišiem, ar kuru man bija labas attiecības. Viņam iezvanījās telefons, un viņš uz mūsu tērzēšanu uzaicināja arī šo zvanītāju — kādu savu paziņu. Vakars turpinājās trijatā. Tā bija patīkama relaksācija pēc šīs man smagās nedēļas. Smaidīgais puisis man patika, bet uzreiz uzliku zīmogu, ka tik smuki un forši vīrieši jau uz mani neskatītos. Vakara sarunā ātri vien atklājās, ka viņš ir precējies un ir bērni. Nu jā — tādi vīrieši jau brīvi nemētājas. Bet es neskumu, tobrīd jaunas attiecības nemeklēju. Ap pulksten pusčetriem beidzot nolēmām iet pie miera.

Vakara sarunā ātri vien atklājās, ka viņš ir precējies un ir bērni. Nu jā — tādi vīrieši jau brīvi nemētājas.

Diena bija gara, vakarā, kad pārnācu, skatos — vakardienas smaidīgais puisis jau priekšā. Tā viņš mūsu bariņā atkal nosēdēja visu vakaru. Interesējās par tramvajiem, kā tikt nākamajā dienā uz zooloģisko dārzu. Tā kā Rīgu labāk pazinu, ar kartēm izdomājām, kā braukt. Pašai gan man bija citi plāni. Bet par zoo man tā vakara laikā tika atgādināts n-tās reizes. Es jau sapratu, kāpēc. Un piekritu. Izdomāju, kā manus un viņa plānus var apvienot.
Vakarā mums bija pirmais koncerts. Ar smaidīgo puisi dejojām katrs savā kolektīvā un dažādas dejas, tā ka nekas kopīgs nebija. Bet pēc katras dejas skatos — smaidīgais puisis jau ir pie mums. Biju pārsteigta, kā viņš visu laiku mūs atrada, jo dejotāji bija desmitiem tūkstošu!
Vakarā pēc koncerta mūsu saruna ieilga vēl garāka nekā iepriekšējās. Divatā.

Romantiķi zoodārzā
Nākamā diena mums bija visgarākā un visskaistākā. Braucām uz zoodārzu, aizgājām līdz Dzelzceļa muzejam, apciemojām manas māsas... Visam ieplānotajam nepietika spēka un laika. Vairākas stundas atpūtāmies Dzelzceļa muzejā uz soliņa ar antīkiem vilcieniem fonā. Kaut kā ļoti labi jutos viņa sabiedrībā, nebija neērto klusuma brīžu. Sarunu gaita plūda brīvi un bez piespiešanās. Uzzināju patiesību par viņa laulību un viņa dzīvi īsumā.

Tā nu mūsu sarunas un viņa matu bužināšana pārvērtās daudz mīļākā soļošanā — gājām saķērušies.

Kad pārradāmies skolā, jau bija jātaisās uz pēdējo Dziesmu svētku koncertu. Pēc koncerta kopā devāmies uz busiņu pārģērbties. Gribējām gan atrast taisnāko ceļu, bet kaut kā sanāca garākais — laikam tāpēc, ka drīz jāšķiras. Tā nu mūsu sarunas un viņa matu bužināšana pārvērtās daudz mīļākā soļošanā — gājām saķērušies. Patika runājot pieiet tik ļoti tuvu viņa lūpām, ka tur pietrūka tikai centimetrs līdz skūpstam. Acis staroja, un jutāmies kā centimetru virs zemes. Bet skūpsta nebija. Tikai mīļas sarunas un sajūta, ka esam tik tuvu, tuvu. Vakarā atpūtāmies, skanot Labvēlīgā tipa dziesmām, un braucām mājās. Tikām līdz manējām, bet viņa rīta autobuss bija jāgaida vēl trīs stundas. Negribējās sēdēt pieturā, tāpēc klusiņām, lai vecāki nemana, iezagāmies manā mājā. Bija doma pasēdēt un papļāpāt, bet miegs darīja savu. Tā nu viņš kļuva par manu spilventiņu.

Šķirta ģimene un... laime citam pārim
Ik pa brīdim viņš mani modināja, kutinot manu degunu ar vārdiem — es neļaušu tev gulēt... Tā nu pagāja mana līdz tam skaistākā un garākā diena. Kopā bijām pavadījuši kādas 22 stundas. Tā mēs šķīrāmies, neatstājot viens otram nedz koordinātas, nedz arī teikumu „gan jau tiksimies” vai ko tamlīdzīgu. Bet es neskumu, jo zināju reālo situāciju un uz neko pat necerēju. Biju pateicīga šim cilvēkam, kas manu vismurgaināko nedēļu pārvērta par visskaistāko nedēļu. Biju laimīga, smaidīga, ar spēku un prieku sākt jaunu dzīvi bez pagātnes...

Tā mēs šķīrāmies, neatstājot viens otram nedz koordinātas, nedz arī teikumu „gan jau tiksimies” vai ko tamlīdzīgu.

Bet re, nākamajā dienā, ieejot draugos, redzēju, ka smaidīgais puisis jau no paša rīta, tikai stundu pēc mūsu atvadām, ir skatījies manu profilu. Vēlāk saņēmu arī ziņu, ka viņam ļoti patika šīs dažas dienas un viņš nevēlas visu to pazaudēt. Es nevarēju tam nepiekrist. Vēlāk sekoja nākamās tikšanās, nemitīga sms-ošanās, skandāli viņa ģimenē, mani sirdsapziņas pārmetumi. Bet no otras puses — smaidīgā puiša mierinājums. Ātri mēs sagājām kopā. Un drīz mūsu laimei būs jau gads. Esmu laimīga. Un secinājums viens — nekad nesaki vārdu „nekad”, jo dzīve tevi var ievest dažādas situācijās. Un katram cilvēkam ir tiesības kļūdīties un savas kļūdas labot. Galvenais, lai mēs būtu laimīgi, nevis nelaimīgas čupiņas, neuzdrošinoties neko mainīt, ja ir Dieva priekšā teikts jāvārds. Bet vai šis vārds bija patiess???

Autore: Vinita, Mīlas dēku konkursa dalībniece.